|
26. Maijs 2010|18:18 |
man un dārzam ir attiecību krīze. nē, droši vien tikai man.
šodien ģertrūdes diena, rīt marijas diena, abas lielās tārpu dienas, nedrīkst sēt, nedrīkst stādīt. bet man vēl zirņi, pupiņas, burkāni, bietes, gurķi, kabači. biju prom, nepaguvu. piektdien, sestdien atkal prom. svētdiena ir svētā diena. un tad jau ir maija beigas un par vēlu, un mēness sāk dilt. vakar visu vakaru strīdējos ar latgales mafiju, dusmās applaucējos ar karstu tēju, bet tik un tā, māņticības mūris. es, protams, kliedzu, ka dievam visas dienas labas, pretī ir simttūkstoš stāstu par to, kā viņi sēja un stādīja un kā viss izkrita. un galējais arguments - dari kā zini, redzēs, kā būs. bet es jau esmu nobijusies. protams, labi nebūs. kā var būt labi, ja liec sēkliņu zemē un pēc tam katru dienu gaidi viņas nāvi? tas ir tik, tik, tik, tik, tik slimi. un kā es tam visam noticu un uzķeros un pieķeros, kā muļķe. uz muļķiem nedrīkst dusmoties, bet es dusmojosdusmojosdusmojos.
nu, lūdzu, pasaule, nu, padari mani gudrāku. ja tu vari.
un paralēli tam visam esmu sanīdusies ar topinambūriem. pirms diviem gadiem ar tādu laimi viņus stādīju kā robežpunktu, un viņi vēl šogad tā cenšas, pa nedēļu izpostījuši zirnīšu plantāciju. neiznīdējama suga. raku ārā un aplauzu visus pirkstus. kā jau vienmēr, kad ar mīlestību darbu dara.
un par gārsu, par gārsu - vispār neviena vārda.
KAD PIEDZIMŠU PAR GOTIŅU, VISUS VIŅUS APĒDĪŠU.
dārznieki ir briesmīgi cilvēki. vēl ļaunāki par makšķerniekiem un medniekiem. kopš man ir dārzs, man vairs vispār nav drosmes kaut ko teikt par tiem, kas cietumā. |
|