|
6. Apr 2010|20:21 |
mācos samierināties. visu jau var sadalīt atomos un vēl arī atomus var sadalīt, un tad? sevi sargājot un sevi aizstāvot, esmu pazaudējusi kaut ko svarīgu, kaut kādu otru pusi pasaulei. to pusi, kuru man reizēm izdodas saskatīt no malas, bet iekšā netieku. vakar sapratu, ka man vairs nav vistuvākā cilvēka. parasti caur viņu es tur tiku. tik tuvs cilvēks, ka ielaida sevī. tagad, ja netieku galā, rakstu. lepna ar sevi, ka es tā varu, iztikt bez cilvēka. bet otras pasaules nav. viss ir tik vien-pusējs. izlasīt tik un tā otru cilvēku nevar, tāpat kā izrakstīt sevi nevar. tur vajag būt tā kā ziedoņa dzejā vai kaupera dziesmā, tā tā tā. tā kā - es darīšu, ko varu, tavā labā.
laikam es par daudz centos atdarināt. re, skaties, kā viņi to māk. klusi, mierīgi, uz āru neko. tev arī tā vajag. mācījos. bet kaut kā - kaut kā - kaut kā svarīga tur trūkst. nedzīvot citu dzīvi. ja viņi tā māk, tad tā viņi māk. tu, mana mīlestība, tu nepaliec man sveša. man vajag, kad tu kliedz, plosies, slēpies, bēdz, guli sastingusi, neelpo, mirsti un dzimsti. kad tu mēģini būt tik mierīga, tu vairs nemāki nomierināties.
zīmēju uz vēderiņa aplīšus. to es nejauši iemācījos. aplīši ir trīs, viens otrā, un man izdevās sev iestāstīt, ka tas ir svarīgi un palīdz. tāpat kā fizikas vai bioloģijas teikumi, vai tomātiņi. atrast kaut ko, kam pieķerties un nepazust.
bet nē. cilvēks. tā, lai var smaržot elkoņus un elpot sviedrus. elkoņi ir katra cilvēka vissmaržīgākā vieta.
bet kā lai to atrod? savu vistuvāko cilvēku? negribas meklēt.
es ceru, ka tu esi laimīgs. laimīgs un mierīgs cilvēks.
reizēm tevis te pietrūkst. tad es zīmēju aplīšus. |
|