|
2. Feb 2010|13:45 |
es nezinu, kad tieši manī piedzima vainas apziņa. katrā ziņā vēl pirms es piedzimu. un tā nu mēs abas augam. viņa – ātrāk. rubensa tipa vainas apziņa man ir. smalku zodu. mazām rociņām. īsiem nagiem. sakodītām lūpām. un vēl viņai ir vēzis. kaut ko jau vainas apziņai jāēd.
reiz vienā jauniešu nometnē pēc piecu minūšu grupas prezentācijas viena no vadītājām teica – man tev ir jautājums. kā tev izdevās šajās piecās minūtēs piecas reizes pateikt "es atvainojos?"
šonakt, kad visi iesniga un man nebija, ar ko tikt prom, zvanīju tētiņam un gāju pa ceļu viņam pretī. un tad viņš brauca, daudz ātrāk nekā biju cerējusi, bet, protams, nepamanīja mani, pabrauca garām, labi, ka paguvu pacelt rokas. apstājās un pabrauca atpakaļ. atvēru durvis. un skaists puisis saka – kur jums jātiek?
pirmais, ko es paspēju pateikt – es atvainojos.
aizvēru durvis.
tētiņš tā arī neatbrauca. pēc divām stundām atradu pirmo autobusu. kad izkāpu no autobusa ārā, pirmais man pretī nāca pavecs vīrs. viņš teica – es atvainojos, kundze...
kā es bēgu no viņa. vēl joprojām bēgu. |
|