| EZĪTIS |
15. Okt 2008|19:35 |
paldies Vijai Artmanei par kluso Brīvības ielu un skaisto mūziku pie dailes teātra. Viņu veda vecā padomju laika GAZ automašīna, un kāds mazliet nošņurcis kungs gāja pretstraumē pavadītājiem un kliedza, ka viņš negrib tos zvanus dzirdēt, viņam vienalga, kas te mirst. Aiz GAZ gāja cilvēki. Aiz cilvēkiem brauca lielais zilais autobuss „seb bankas darbiniekiem”. Un policijas konvojs. Un aiz visa tā gāja sirms vīrs pa ielas vidu viens pats ar maisiņu. Viņš izskatījās mierīgs un nesteidzīgs. Iela bija tukša un klusa, un viņš mierīgi gāja savu ceļu.
Tāpēc es nācu mājās un raku burkānus. Sanita teica – es varu iet līdzi. Tā nu mēs gājām kopā. Burkāni ir malači. Visi oranži. 1. vaga – espredo, es saku – nē. Slikti dīga, tas pirmkārt. Gari, resni, daudz šķeltu un dalītu. 2.- nantaise. Īsie apaļie, izskatās jau glīti. Tomēr maziņi apmēros. Toties ražīgi. 3. – rote riesen. Hm. Nu tā, uz gareno pusi. Un vēl tur bija viens burkāns, kas bija – sākumā bija divi burkāni, tad vidī viņi savienojās un saauga vienā saknē. Parasti tā nav, ir otrādi. Gali sazarojas. Bet šis – šie abi. Nu tā. Sanita viņu atrada. Līdzīgs pievelk līdzīgu, ja?
Tad kapāju lakstus un raku zemē un domāju, vai ir labi tik daudz strādāt ar lāpstu.
Bet pa vidu visam bija mirklis, kad gāju uz siltumnīcu pēc trihodermīna un – ocmn, EZĪTIS!!! Kaķu trauciņā tētiņš bija salicis vistas kauliņus. Sanita teica – tas nevar būt jo tas nevar būt nekad, eži neēd kaulus!!! Kamēr gāju pēc krējuma, viņa zvanīja Dainim. „Eu, Daiņ, a tai var biut, ka ezs ād kaulus?” „Da nā, sauļeit, moš vīņeigi keids izblāstys čiuļu ezs, nu naād jī.” „bet jis ād ka šmakst viņ!”
Viņam joprojām ir trīs kājiņas. Vakar Osiitis apraka mūsu persieti-kaķi donžuānu zem ceriņiem. Es sāku domāt, ka tā varbūt bija ezīša atriebība par nograuzto kājiņu. Nekad viņš nebija redzēts siltumnīcā – viņam bija bail. Bet tagad viņš bija absolūti mierīgs un drošs. Un tad atnāca rūsītis. tā nu viņi ēda purniņš pie purniņa- rūsītis krējumu, un ezītis kaulus. Bez jebkādas saostīšanās, kā veci draugi. Savējie.
Un tagad apkārt lēkā mursīte uz trim kājiņām. Un, ja kāds man kaut ko grib pateikt ar skaitli trīs, tad es gaidu.
Un pāri visam ir tāda sajūta, ka – kaut kas mirst. Burkāni bija mana pēdējā barjera, cietoksnis. Ticība, ka kaut kas vēl nav beidzies. Nu nevar beigties, burkāni vēl aug! vakar aizgāja dālijas.
Bet – „vai jūs domājat, ka ziemā viņi visi tur guļ? Virs zemes ir miers, bet tur apakšā!!! Saknes!!! Kā saknes tur dzīvo!!!”
ar kājām es uz zemi skatos – bet ticība ir manos matos. |
|