|
1. Okt 2020|12:37 |
miera nav nevienā okeāna krastā, daru, ko varu, kā ir, ir. šorīt vingroju aukstā rasā, bija tik negaidīti viegli, ka ņēmu riteni un braucu ar sauli peldēt, bet nekur tālu pat netiku, ķermenis piepeši pateica viss, pietiek. braucu atpakaļ un mēģināju sarunāt, likās, sanāca, braucu vēlreiz, netiku pat tik tālu kā pirmoreiz. padevos, atgriezos un ieslīgu savādā nemaņā. bet tad atskrēja kaut kas mazs un spiedzošs ar mežonīgi dzeltenu vēstuli no saules, pure love, savārīju kakao un gāju ārā ēst brokastis. neatceros, kad vispār vēl ēdu brokastis. bet nu.
paēdu un gandrīz iemigu turpat, ir silti, tik silti, ka nepāriet, oktobris, bet āda vēl tic vasarai.
mājup ar uzvaru nāk tikai svešie |
|