fotogrāfijā atrastā,
smaidi Tu.
kā varēju es aizmirst,
dienas un naktis,
rītus un vakarus,
ar Tevi kopā?

bet ir aizmirsts itin viss,
svarīgs ir tik tas, kas palicis.
bet Tevis te nav.

man līdzās tik vējš,
un koku lapas čaukstot runā,
tagadnes vārdus dzirdu,
klusi skanam apkārt man.

Sajūtas vairs neatgiezt,
lai arī brīžam iesmeldz sirds,
par to, kas nebūs sasniedzams,
šajā dzīvē vairs.

saburzītā fotogrāfija,
senaizmirstas kabatas pašā apakšā,
dusi mierā nu,
es Tevi vairāk negribu..

Kur palikuši bērnības draugi?
turpat kur nevainīgi smiekli.
Aizgājuši savu ceļu dzīvē,
vai patiesi aizmirsti ir visi bērnu dienu prieki?

vai atceries, kā brīvdienas mēs gaidījām,
ar prieku ātrāk gulēt gājām,
lai ātrāk pienāk rītdiena,
un pēc brīža īsa nāca vasara.

vai neesi aizmirsis, kā sapņojām,
par dienām tālām, kad lieli būsim mēs?
Diezvai tad domājām,
ka bērnu dienu mūža draugi,
katrs savu ceļu,
tālāk dzīvē aizies viens?

un atceries to meiteni no blakus mājas,
zelta matiem, zaļām acīm,
par kuru smējāmies un ķircinājām,
tikai balsī, ne ar sirdi mēs?

diezvai, mans tālais draugs, diezvai.
un gals pienāca bērnībai, kā pasakai.
tik pasaki man lūdzams,
vai dzīvojam mēs tagad,
kā divi prinči,
ilgi un laimīgi, kā tad?

vai zini kur viņš ir tagad?
kur aizveda tas ceļš,
laikam nezin vairs neviens.

Ir vēla nakts, vai lietans rīts,
iet cilvēks un pat neskumst vairs.
pagātne ir pagātne.

ne vienmēr tik taisnīga ir dzīve,
lai arī grūti vienam,
viņš vairs neskumst it nemaz.

ir sēras beigušās.