Axa

Piektdien bija man smaga saruna ar māti...nu drīzāk bija viņas monologs, kur es brīžiem mēģināju atvērt savu muti, taču pārsvarā vienīgais, kas man nāca laukā pa muti bija 'nē'.
Jebkurā gadījuma viņa mani ieveda nelielā depresijā un smagā dzīves situācijas novērtēšanā - rezultāts tomēr noteikti nebija viņas iecerētais, jo es esmu tikai stiprinājusi pārliecību sevī un tikai speršos uz priekšu ar lielāku gandarījumu.
Taču, ņemot vērā, ka ar savu māti nekad neesmu varējusi runāt un arī liekas nekad nespēšu, ja vien viņa brīnumainā veidā nemainīs savu diktatorisko manieri - nolēmu viņai uzrakstīt garu vēstuli, kur izklāstu visu, ko domāju un mēģinu noteikt kaut kādas robežas attiecībā uz to, kas man ir pieņemams no viņas puses.

Protams iesniedzot šodien viņai rokās izdrukāto vēstuli, vienīgā frāze (pildīta ar visiem atbilstošie zemtekstiem) saņēmu bija: "A runāt ko tu nemāki?!"

Redzēsim, kāds būs rezultāts.
Es esmu pilna optimisma, ka iespējams varbūt mana māte uztvers kaut kripaciņu no visa, ko mēģinu viņai izteikt vēstulē, taču zinot ka tā ir mana māte, visticamāk viņa vienkārši apvainosies un turpinās uzskatīt, ka viņas viedoklis ir vienīgais pareizais un viņai ir tiesības arī noteikt līdz sava mūža galam kā man būtu jādzīvo...

Jebkurā gadījumā pastāv divas iespējas: vai nu viņa kaut cik paliks pielaidīgāka; vai arī nolems ka es viņas miesīgais bērns esmu viņu nodevusi un vairs vispār negribēs ar mani tikties.
Pirmais būtu patīkamāks atrisinājums, bet nu nāvīgi nepārdzīvošu arī ja būs otrais.

Anyway, wish me luck!