| 6:08p |
filmas, kulta (7)
Casino, 1995, dir. Martin Scorsese
Šī laikam pēc statistiskiem aprēķiniem būtu mana mīļākā filma, jo es to esmu redzējusi vairāk nekā jebko citu, varbūt pat divdesmit reizes. tā ir trīs stundas gara un diezgan sarežģīta (scenārijs rakstīts pēc grāmatas) - arī pēc tik daudzām skatīšanās reizēm es joprojām no galvas nezinu, "kas pēc kā nāk", un visas činas un attiecības starp tiem daudzos desmitos skaitāmajiem otrā un trešā plāna varoņiem. filma ir pilnā apjomā un pietiekami labā kvalitātē youtube.com, bet uzmanīgi, ja neesat redzējuši, - tā ir ārkārtīgi vardarbīga negaidītās vietās.
tieši šajā gabalā - un ne Mean Streets un ne Goodfellas, kuras mani personīgi garlaiko, un arī The Irishman, kurai ir visādas jau daudzkārt uzrādītas problēmas - Skorsīzī, manuprāt, ir izdevies pareizā līdzsvarā savienot visas tās lietas, ko viņš visā savā korpusā mēģina pateikt (tās ir vienas un tās pašas) - tā ir kā tēlaini izteikta gara un žanru nemīlošiem skatītājiem liekvārdīga meditācija par to, ko Garigū-Lagrānžs sauc par cilvēka valdošo trūkumu ("predominant fault"), vai, citiem vārdiem, par to, kā tās pašas īpašības, kas ļauj cilvēkiem īstenoties, būt patstāvīgiem un ārkārtīgi šarmantiem, ja neierobežotas, izraisa viņu bojāeju - bojāeju, kura noteiktā, piemēram, itāļu mafijas vidē, cilvēku ļoti ciešās savstarpējās atkarības dēļ aizrauj līdzi desmitus citu vairākās paaudzēs. Skorsīzī ir, gandrīz gribas teikt, dikensisks vēriens un, kas būtiski, 19. gs. lielo morālistu naratīvie paņēmieni. šeit ar fanātisku, gandrīz didaktisku precizitāti tiek aprakstīta un atainota noteikta bandītiska grupējuma darbība noteiktā vēsturiskā brīdī noteiktā pilsētā un vietā, lai gan "īstenībā" stāsts ir par vienu neveiksmīgu laulību un attiecībām starp diviem vīriešiem un sievieti. šim stāstam ir atvēlēts ļoti maz ekrāna laika un skatītājs pilnā apjomā to īstenībā nolasa tikai caur noklusēto, garajam filmas laikam, komiskajām epizodēm un visai tai mudžēšanai piešķirot tam smagu, it kā no bezapziņas uznirušu brīdinošu ēnu, kas ir arī tavējā. tāpēc arī saku: 19. gs. tā dēvēto psiholoģisko reālistu naratīvie paņēmieni. atcerieties, piemēram, Flobēra "Jūtu audzināšanu" (L'éducation sentimentale), kur ir desmitiem un desmitiem lappušu par monarhijas krišanu, visu to politisko ņemšanos, visām tām krīzēm un revolūcijām, centieniem un kritieniem, lai gan "īstenībā" Flobērs "vienkārši" grib izstāstīt par vienu sapņainu puisi, kurš nespēj savākties, tādu puisi, kādi pastāv un ir pastāvējuši vienmēr. un kuru pagrimums vienmēr ir viens un tas pats.
Aktieri arī šeit ir savu spēju virsotnē. ritms, kadrējums, montāža, mūzika - viss man šeit liekas lieliski.
From now on I want you to put an equal amount of blueberries in each muffin. An equal amount of blueberries in each muffin!
Look in my eyes. Look, look in my eyes. You know me. Do you see anything in these eyes that makes you think I would ever let someone in your condition to take my child away from me? Do you? You know that won't happen. |