| 10:20a |
Bērni:
* vēl vairākus gadus pēc dzimšanas un runasspēju iegūšanas nepazīst to, ko pieaugušie sauc par "kauna jūtām", bet kas drīzāk ir tieksme, nereti uzskatīta par nozīmīgu tikumu, visās mīlestības attiecībās kritiski uzlūkot savas ķermeniskās personas objektīvo "piedāvājumu" un ar iejušanās palīdzību mēģināt noteikt, cik šis "piedāvājums" otrai pusei varētu būt saistošs. vienkāršāk izsakoties: kad durvis pēkšņi atveras un pa tām ienāk bērna mīļotais cilvēks, savukārt viņš tai laikā sēž uz poda, viņš priecīgi slejas kājās un, bikses nepaceļot, kakai attiecīgi ielīpot starp dibena vaigiem, steberē pretī mīļotajam cilvēkam, lai to apkamptu.
* salīdzinoši vēlu un ļoti vēlu, ja ir vienīgie bērni ģimenē, iemācās patiesības noklusēšanas un melu sociālo nozīmību. drīzāk nevis no vecākiem, bet no brāļiem un māsām iemācās, ka pārkāpuma vai kļūdas izdarīšanas neatzīšana īstermiņā ir ārkārtīgi izdevīga. viņu dzīvēs ir laiks, kad viņi vispār nemelo – tas vecākus ļoti aizkustina –, un tad ilgāks laiks, kad melo daudz, melo muļķīgi un nesakarīgi. savukārt ilgtermiņa perspektīvu – piemēram, ka melošana sagandē mīlestības atmosfēru ģimenē, ka tā atsvešina cilvēkus un rada citas negatīvas sekas, – bērni apgūst ļoti, ļoti lēni. viss šis process ir sarežģīts un ērkšķains. šķiet, ka pilnvērtīga patiesības teikšanas deontoloģiskā principa apgūšana nevar notikt bez mērķtiecīgas morālizglītības, kuru noteikti neveic tikai vecāki un kurā ir būtiskas intelektuālas sastāvdaļas un pietiekami izkopta kritiska sevis apzināšanās spēja. tas droši vien izskaidro, kāpēc šī principa nozīmību nesaprot un attiecīgi nepielieto (esmu stipri pārliecināta, ka Sokratam (Platons, Protagors) bija taisnība: krietnums ir zināšana, tāds stāvoklis, kad tu zini, un akrāzija jeb gribas vājums nav iespējams) tik daudzi pieaugušie, un meļu un krāpnieku īpatsvars sabiedrībā – visās sabiedrībās, visos laikos – ir nemainīgi augsts.
* jau skolā ejot, joprojām nesaprot nozīmīgo asetu – naudu. arī šis vecākus ļoti aizkustina. katram no bērniem jau ir savs maciņš un katrs arī kaut kam "krāj", un visā visumā saprot, ka nauda, faktiski visos analīzes līmeņos, spēj sniegt gan brīvību (no citiem, no vides), gan varu (pār citiem, pār vidi). bet vienlaikus to tomēr nesaprot. viņiem kāds radinieks uz svētkiem uzdāvina pa naudas zīmei, viņi nopriecājas, bet tad to nomētā starp citiem papīriem vai izkrāso ar zīmuļiem. monētas ir cietākas un spīdīgas, tās viņiem šķiet vērtīgākas par volatilajiem papīrīšiem (šeit viņi iekšēji cīnās ar kognitīvo disonansi: kā tas var būt, ka kaut kāds netīrs papīrīts ir vērtīgāks par veselu kaudzi spīdīgu, šķindošu, cietu lietu). vecāki viņiem piedāvājas kaut ko izmaksāt, bet viņi lepni atsaka, jo pašiem vēl maciņā palika savi santīmi. ļoti aizkustinoši, izraisa vieglu dūrienu krūšu rajonā, acu kaktiņu aizmiglošanos un apspiestu nopūtu. |