ziņas no anklāva, 2 Svētajam sēdeklim, starp citu, arī neklājas viegli:
http://www.correctiofilialis.org/Īstenībā ir vērts izlasīt, ja ne visu Amoris Laetitia, tad vismaz tos izvilkumus, kas te tiek uzskatīti par herētiskiem (vismaz puse, pēc manas saprašanas, nu nekādi nesanāk herētiski - izņemot, ja uzskata, ka viss II koncils bija herētisks -, jo tos tādā vai citādā formā var izlasīt '97. gada katehismā). Man ir slinkums skaidrot, bet es labi saprotu, ko pāvests dara un kādā veidā un kāpēc rodas tāda pretestība; tās savā ziņā ir kā monētas divas puses, kuras nevar savienot cilvēciskiem spēkiem;* un pati šī monēta Rakstos jau tika uzrādīta - ka no vienas puses ir likums un viss likums paliek spēkā, bet no otras ir žēlastība, kas it kā pārvar to likumu, - tradicionālisti redz un grib redzēt tikai likuma pusi, un domā, ka tikai tad, kad darbojas likums, var darboties žēlastība, bet "Žēlastības gada" pasludinātāji - galvenokārt to otru pusi, kaut kā izlaipojot caur pirmo; taču abas ir pareizas un pastāv vienlaicīgi; tikai cilvēkam nav iespējams to saprast; to var kaut kādos īpašos brīžos piedzīvot, bet saprast to nevar - un kur nu vēl uzrakstīt dokumentos tā, lai nevienam nebūtu, pie kā piesieties.
1. Par to Žēlastības gadu (pagājušo) - biju Lietuvā, nu, nodarbojas ar sakrālo tūrismu; kāda paziņa, kas laipni piedāvājās par gidu, aizveda mūs uz Faustīnes Kovaļskas māju, koka namiņu, - viss ļoti skaisti atjaunots un sakopts. senāk tur bija bijis milzīgs klosteris, bet tad kādās politiskās vētrās to nojaukuši. es tieši nesen biju palasījusi viņas dienasgrāmatu; kā jūs jau droši vien zināt, Faustīni uzskatīja par tik "stulbu" un "neiespējamu izglītot", ka pat klosteris negribēja viņu ņemt, - bet, lūk, kas beigās sanāca - un no viņas iznāca - tostarp viena no skaistākajām 20. gs. lūgšanām (uz mazajām zīlītēm: "...Viņa rūgto ciešanu dēļ...esi žēlsirdīgs mums un visai pasaulei...") un Žēlastības gads (eksplicīti viņas ietekmē), kas sasniedza visus kontinentus. Pie mājiņas ir iekārtots liels bērnu rotaļlaukums, ko arī daži novērtēja.
2. Aušros Vartų (Rītausmas vārtu) Madonna. izstāvējām milzīgu rindu, lai tiktu pie tās. vispār ne pēc cilvēka. proporcijām nedabiskām. un visa iekalta zeltā, sudrabā, tā kā milzīgās bruņās. kā paradokss, piekārts virs durvīm, ko pastiprina tas, ka viņai priekšā nav telpas, varbūt tikai pusotrs metrs. viņa it kā gribētu paskatīties ārā pa logu vai vismaz uz priekšu, it kā gribētu pagriezties, pacelties, bet viņa nevar, jo tur nav vietas. es tiešām nebrīnos, ka lūdzējiem tur pie viņas (tādiem kā Faustīne) parādās visādas vīzijas. blakus stāvošais luterānis visu laiku raudāja un mani disturbēja.
(garas, neuzrakstītas pārdomas par baroka arhitektūru, karmelītiem, Lietuvas kristianizāciju un vēstures muzeja ekspozīcijas kvalitāti, leišu monarhijas saiknēm ar burboniem un habsburgiem, Napoleona kareivju masu kapu atrakumiem, pamazām pārejot pārdomās par reformāciju un tās mantojuma aktualitāti, u.tml.)
3. kādā reliģiskā institūtā man katru nedēļu tagad ir mācības, un, tā kā man ir "tālejoši mērķi", man ir pielikts klāt arī vadītājs, kurš it kā mani vada un apmāca; ļoti patīkams, izglītots un pieredzējis cilvēku, kurš ar visu šo nodarbojas kopš 1994. gada. taču vakar mūsu sarunā noskaidrojās, ka viņam tieši šobrīd ir kaut kāda nopietna ticības krīze, kas mūs momentāli noveda tādā kā konfliktā - es jau arī, kā mēdz teikt, uz mutes neesmu kritusi - kā rezultātā mēs viens otru metāmies apgaismot "kā ir pareizi" un "kas ir patiess" (droši varat izņirgāt šito komentāros) un beigās - kristīgi brālīgā garā - viens uz otru burtiski bļāvām - augstākas vadības pārstāvjiem klātesošajiem par lielu disturbciju.
ko es par to domāju? es domāju, ka viss notiek pareizi.
un ka nekad arī nav bijis savādāk, un ka pirmajās kopienās arī bija tāpat. ka cilvēki ir iegremdēti visā cilvēciskajā un lielā mērā nemaz nevar to pārvarēt - un ka visa tā dievatziņa -- tā bija kā tāda liela, klusa, mirdzoša planēta, kas, lēni rotējot, kaut kad pietuvojās šai mūsu cilvēkpērtiķu planētai un kaut ko uz tās nobirdināja. par ko arī ir šis viss.
(amore, amore.)
* pēc - kā viņu sauca? - reliģijas definīcijas (vismaz kompakta un plaša): "reliģijas ir cilvēku apvienības ar tālejošiem mērķiem, kas nav sasniedzami cilvēciskiem spēkiem".