| 3:50p |
Pabeidzu rakstīt šorīt mazu rakstiņu, raksteli, kā lai vēl nicinošāk pasaka, par Blēzu Paskālu, pablogošu tagad, lai nedaudz atpūstos (kamēr vārās kartupeļi). tātad ziņas no reģionālā katoļu anklāva (aizgriezieties!), nesakārtoti
# izlasīju beidzot līdz galam Kalkutas Terēzas korespondenci. lasāmviela ļoti mokoša, viņas ticības emocionālās puses trūkuma dēļ, bet daudz ieguvu no tās (nav spēka tagad pa punktiem formulēt). sapratu, kā darbojas harizmas, daudz pārdomāju par to, kā personības iezīmes, cilvēka raksturs (par ko viens hellēnis, aplamā tulkojumā, teica, ka tas esot cilvēka liktenis) to visu ietekmē, utt. savāda persona, noteikti ne simpātiska, bet nu varena, varena svētā, godpilni ieņems savu vietu blakus sv. Jānim no Krusta un tā tālāk. tā viņas pārdabiskā aizbildniecība, ko tieši arī dara svēto "liecinieku mākonis", jau tagad darbojas, cilvēki negruza vairs sevi par pareizo "sajūtu", turklāt viņa pateica, ko neviens iepriekš nebija pateicis, ka viņa nenonāks "Debesīs", bet mūžīgi paliks uz zemes, lai rādītu uz gaismu, kas viņai pašai nebija redzama (viņa bija bez "ticības" tradicionālā šī vārda izpratnē).
Ieklausieties šajā (sen nebiju lasījusi kaut ko tik skaistu, punktuācija arī perfekta):
I must have been so very full of self all these years - since God is taking so long to empty me. - I hope one day when I am fully empty He comes.
(13. febr., 1963)
(neatstājās arī sajūta, ka viņai nepaveicās ar garīgo vadību; ka netika doti pareizie padomi, u.tml., lai gan - ko es zinu)
# man nozaga telefonu, par kuru man žēl tikai par vienu video, kas tur bija no šīs vasaras un kuru es pazaudēju. lai gan tieši tajā brīdī, kad to filmēju, domāju, nu nevajag filmēt, nefilmē. tas bija video no rekolekciju pēdējās dienas, kur viena 13. gadsimtā dibināta ordeņa priore, melno brunci uztūcījusi virs apakšbiksēm, kokvilnas, pelēki strīpotām (es taču teicu, aizgriezieties!), stāv brūnā un krāčainā Ogres upē, kādu metru no krasta, tur laikam tieši tobrīd bija kaut kādi ūdens uzplūdi pēc lietus, un, krucifiksam kūļājoties starp varenajām krūtīm, ķer ūdenī lecošus bērnus, kādus septiņus, lai viņi nepaslīdētu uz mālainās gultnes, hops, viens lec, spiegdams no sajūsmas, līdz matiem ledainā ūdenī, priore viņu saķer, paceļ un pastumj uz krastu, un hops, lec nākamais, un nākamais. the catcher in the rye, es padomāju.
# tikmēr - visu šo notikumu lielajā fonā, izplešot laiku uz kādiem piecpadsmit pēdējiem gadiem - mana krustmāte, kā jau ierasts, neuzkrītoši, neuzbāzīgi, varētu pat teikt - neievērojami - un stingri monistiski materiālajā realitātes struktūrā nekādi neiejaucoties, ik pa kādam pusgadam nejauši parāda, kā viņa ar visām savām lūgšanām, lūgšanu grupām, adorācijām, grīdu mazgāšanām baznīcās, labdarībām, kā arī chain smoking, wine drinking un cursing, kaut kā ik pa brīdim pieslēdzas kaut kādiem citiem zināšanu un jušanu līmeņiem, es nezinu, ar kādām smadzeņu daļām. un šī ir tāda sen zināma lieta, lai arī neuzkrītoša. piemēram, te vienu vakaru sēd viņas un iedzer, dabīgi, ar Barbaru un vēl vienu sievieti no draudzes, un krustmātei pēkšņi paliek šausmīgi slikti, viņu aiznes un atgulda, domā -infrakts, tūlīt zvanīs ātrajiem, ņem klausuli, bet klausule pati zvana - te no Vācijas, tev māsa Rozmarija nomira. kas bija daudz jaunāka un nemaz ne uz miršanu. un es to krustmāti pēc tam piespiedu pie sienas, nu kas ir, atzīsti godīgi, tev ir kaut kāda gaišredzība vai kas, bet viņa gaiņājās ar rokām, atrakstīja man pēcāk sms: "Varbūt Dievs atļāva tikai, ka īsu laiku drīkstēju nest viņas bailes". šo īsziņu pieglabāju savam arhīvam (līdz brīdim, kad atkal pazaudēšu telef.)
blessings, blessings |