| 6:42p |
nobeigums, par Raini
Tā, kā Serebreņņikovs satori sarunā (šodien) saka par Tolstoju - ka visi to ir mācījušies skolā, bet neko nav sapratuši un ka vēlāk dažādi darbi un tēmas, un aspekti pie cilvēka pamazām atnāk un tad saproti, ka tas ir kaut kas milzīgs, kas ir paspējis attīstīties uz visām pusēm (un arī par tiem konkrētajiem darbiem Kirilam piekrītu, par "Ivana Iļiča nāvi" jo īpaši, arī "Tēvs Sergijs" man ir ļoti aktuāli, tai darbā man nav "novecojis" neviens teikums), - tā ir arī ar Raini. Man gan jau skolas gados ļoti patika, piemēram, Indulis un Ārija, kā mīlas lirika joprojām liekas viena no labākajām, kas mums ir, citas lugas arī, un Spēlēju, dancoju starp tām ieņem īpašu vietu; nesen pārlasīju Uguni un nakti, bija diezgan iespaidīgi; pirmkārt, jau tas, ka tas ir rakstīts latviski, strādājot ar latviešu valodu, nevis kaut kāds ārprātā samocīts tulkojums no kaut kādas svešvalodas, ar zemlapas piezīmēm, īpašvārdu indeksiem un tā tālāk; un tad tā divu sieviešu tēma, tas, ka visas (visas) darbības dzenulis - visu to mistisko brīvības cīņu, par kurām bieži nav skaidrs, pret ko vispār cīnās, kas ir ienaidnieks, - dzenulis un virzītājs ir spēka pārdale un attiecību svārstības klasiska mīlas trijstūra (viens vīrietis, divas sievietes) iekšienē; un kā viņš no Pumpura plakanā eposa ir uztaisījis kaut ko sižetiski tik dīvainu, kur faktiski nevienu personāžu nevar raksturot vienā teikumā; un, protams, neparastā aizrautība ar kosmogonijām, teogonijām, pirmpamatiem un pirmelementiem pilnīgā brīvībā no kaut kādām kaut cik aprobētām filozofijas sistēmām; un visa tā atraisītā fantāzija un tēlu eklektika, bibliskie motīvi kopā ar purva raganām, runājošās ābeles, kristāla akas, sālsstabi, uznirstošās un nogrimstošās pilis. Pārlasīju tagad arī dzeju - Tālas noskaņas, Gals un sākums - ļoti laba tā dzeja ir, lai gan Ieva Zole-Struka pareizi dara, ka norāda - Rainis jau salīdzinoši agri tika pasludināts par tautas dzejnieku un klasiķi, un no viņa ir nopublicēts gandrīz pilnīgi viss, ko viņš jebkad sarakstījis, bez izlases, tas nozīmē - gan ģeniāli dzejoļi, gan labi, gan viduvēji, gan vāji. Bet savā ziņā tas nav slikti - jo citiem dzejniekiem (klasiska problēma) kāds pēc nāves ir taisījis tās izlases un kā likums labākos dzejoļus atstājis guļam atvilktnē.
Kopsavelkot - es personīgi ar Jāni Pliekšānu lepojos, un man patiesi ir žēl, ka viņš nesaņēma Nobela prēmiju, viņš bija to pelnījis. Viņam bija šai prēmijai atbilstošais vēriens un talants, un darbaspējas. Dažkārt Nobelu iedod cilvēkiem, kuriem nejauši kaut kas ģeniāls ir uzrakstījies, Rainis nebija tāds gadījums.
Šogad, sakarā ar to jubileju, ir iespēja no jauna aizbraukt uz visām tām daudzajām "memoriālajām mājām", viss esot izremontēts, ar "interaktīvajiem gidiem" un tādā garā. Es apmeklēšu un ziņošu.
- Atmiņas1: Pirms kādiem gadiem septiņiem, astoņiem. Kādā pavasara novakarē ar diviem puišiem un dzejnieci Agnesi Krivadi sēdējām pie Raiņa un dzērām vīnu no polietilēna kulītē ietītas pudeles. Piebrauca "menti", vesela brigāde, ar restoto busiņu un BĀKUGUNĪM, tobrīd bija tieši tā lielā sabiedriskās vietās spirtotā lietotāju apcietināšanas un zālājā sēdētāju izdzenāšanas kampaņa. Un izkāpj ārā divi drukni policisti, un viens no viņiem patiesi sašutis vēršas pie manis un dzejnieces Agneses Krivades (kurai tieši nesen bija iznācis dzejoļu krājums): "Tas ir Raiņa piemineklis, pie kura jūs te dzerat! Vai jūs vispār zināt, kas tas Rainis tāds bija?!"
- Atmiņas2: Nav manējās, bet man daudzkārt stāstītas. Ka Viktors Jansons, scenogrāfs un dramaturgs, ar bārdu, bija bijis koncepcijas autors Tadenavas (Raiņa dzimtās mājas) memoriāla iekārtojumam, vēl pirms krīzes gadiem, kad bija tam nauda, un izcirtis tur grīdā tādu milzīgu dziļu bedri, kas būšot "Raiņa mātes tumšais klēpis", jo Raiņa māte (laikam) bija zaudējusi vienu bērnu tieši pirms Raiņa un vienu pēc - viņš tur sanācis pa vidu, starp tām abām nāvēm (tas daudz ko izskaidro, vai ne). Man liekas - ļoti spēcīga koncepcija - ekspozīcijas centrā Mātes Tumšais Klēpis, bet, kad bedri izcirtuši, tad māja sākusi ļodzīties un gandrīz sabrukusi (arī ļoti spēcīgs koncepts).
To atceroties - Rainis tomēr bērnībā tika ārkārtīgi traumēts. Tāds cilvēks kā es vai kā lielais vairākums no tiem, ko es pazīstu, pat vispār, domāju, nevar iztēloties, ko nozīmē tik smaga bērnība, ar visām tām nāvēm, ar mātes maiguma trūkumu. Kādas sekas tas atstāj. Tāpēc mani personīgi absolūti nemaz nepārsteidz ne tie (tipa) "skandalozie" Raiņa sapņi (teiksim, kur viņš brauc laiviņā un mērc roku "sūdos" vai kur viņam skrien virsū kaili puisīši ar degošām pagalēm), ne arī tie (tipa) pedofiliskie motīvi, kas parādās dienasgrāmatās, ne viņa problēmas ar attiecībām un problēmas ar sevi (ārprātīgās ambīcijas, slāpes pēc atzinības), par dzīves jēgu nemaz nerunājot. Jo viņa laikā jau arī cilvēkam nebija pieejami tādi gudri rīki un padomdevēji, kas palīdzētu to visu, pirmkārt, apzināties.
Man liekas, ar to mantojumu, kas viņam bija - viņš ir izdarījis labāko, ko varēja. Kas var, lai dara labāk. |