| 1:00p |
PĒRN
Uz zilo krastu es braucu izlūku braucienā pēc jaunas dzīves. Tas bija gadu atpakaļ. Grūts bija uzdevums, un no vēl lielāka grūtuma tas bija ierosināts un likts. Ārpusē meklēt un sevi rast. Biju tad arī savā otrā dzimtenē, biju Kastaņolā. Man no tā laika pāri palikuši kādi dokumenti. Lai tie runā.
#
Vai kāds ir cēlies vasaru agri vēl pirms saules lēkta, lai redzētu dzīvības sākumu?
Gaisma vēl nenoteikta: drusku zaļgana, iepelēka, ar mazu sudraba nokrāsu. Kamēr vēl valda zaļā nokrāsa, ir brīnišķi klusi, neviens putns vēl nau modies, ij pat zīlīte vēl neiečirkstas. Tādā rītā es reiz Latgalē redzēju vedam uz kapiem jaunu meiteni: nekā skaistāka es neesmu redzējis un nevaru iedomāties. Tā man gribētos aiziet.
Es biju še uz Monte Generoso vienu cauru nakti un rītu, brīnumskaisti bija, - bet pirmā parādība visu aizēno.
Nezināmā, laimīgā Latgales meitenīte!
Un tomēr -
#
Katrs domā un jūt, ka viņam dara pāri dzīve.
Katrs jūt rūgtumu.
Neviens savu dzīvi nedzīvo tā, kā viņa dzīves princips to prasa. Vēl neizdzīvo, - mēs ceram, mēs darbojamies, lai tas nāktu reiz: lai katra dzīve būtu dabiska, sevī pilnīga un slēgta savā lokā, kā ozols dzīvo pilnam savu dzīvi, kā lauku puķe. |