| 5:29p |
neticiet sliktajām atsauksmēm (Naumanis neko nejēdz!), Sofija tiešām malacis, sevišķi ņemot vērā to, ka pieaugušo taisītas filmas par tīņiem, iespējams, ir viens no visgrūtākajiem žanriem (visa Lerija Klārka daiļrade, izņemot Hloē Seviņjī atklāšanu, par ko no manis personīgi paldies, = viens vienīgs samocīts pārpratums). pirmajā pusstundā bija dažas neveiklības, bet kopējais līdzsvars man šķita nevainojams. un visi šitie tipa otrās un trešās pakāpes metajoki, piem., ka Perisa Sofijai ļāvusi filmēt savā īstajā mājā, bet filmā (proti, dzīvē, jo viss balstīts uz reāliem notikumiem jeb rakstu Vanity Fair) viņas māju izdomā aplaupīt tāpēc, ka ir aizdomas, ka ārdurvju atslēga būs palikta zem paklājiņa pie ārdurvīm, jo "viņa taču ir stulba", kā tas tieši arī izrādās (proti, atslēga izrādās palikta zem paklājiņa pie ārdurvīm).
par tēmu runājot un vispārīgi priecājoties, ka Perisa, kā zināms, pagājšnedēļ uz kādu pusotru diennakti bija Jūrmalā, kur pludmalē dīdžejoja diskotēku (es arī visas bildes apskatījos, rūpīgi nopētīju, kādi svārciņi, kāda somiņa, labi viņa izskatās, neko nevar teikt!), iečekojiet pēdējo Pastaigas numuru (turpinu reportēt hailaitus no sieviešu žurnāliem), sevišķi, ja jūs domājat, ka ekonomiskā krīze šur tur vēl turpinās vai ka mēs te esam tādā kā pēckrīzes pārdomu un kopsavilkumu traumatismā, - tur jau uz vāka ir kaut kas rakstīts par sacenšanos, kurš apēdīs vairāk austeru, un minēts skaitlis 48, bet iekšā visas modes bildes ir ar ēdieniem, piemēram, dāmai auskaru vietā īstas garneles vai glancēta meitene, kas ar bagātīgi un mirdzoši gredzenotajiem pirkstiem šķaida un mīca pamatīgu sauju sarkano ikru. numura hailaits, protams, ir viens no šīs vasaras nozīmīgākajiem notikumiem - LV labāko restorānu pirmais piecdesmitnieks.
par to es neko nesaku (jo kaut kur jau jāēd ir, jo nedzīvo jau tikai no Svētā Gara un katra vārda, kas iziet no Dieva mutes!), bet to ķeskāšanos un svaidīšanos ar ēdienu man pagaidām gan vēl ir diezgan grūti sagremot. šeit gan man konkrēti ir viena "bērnības trauma" pamatā: vectētiņa stāsti par to, kā nemaz nezinājuši, vai būs dzīvotājs, tik vārgs viņš piedzimis, un kā viņa māte tur Sibīrijā ziemā gājusi plēst kokiem mizu un vārījusi no tās "zupu". un ka manā bērnībā šīs traumatiskās pieredzes rezultātā, kā droši vien daudzās latviešu ģimenēs, ēdienu nekad nemeta ārā un, ja maize nokrita zemē, tad bija jāpaceļ un jānobučo, lai tās nekad netrūktu. pagājšvasar J. patēvam arī visu smalki izprasīju par Sibīriju, un tas ēdiena trūkums tur baigi dominēja tajās atmiņās - ka tikai vienu ķieģelīti uz diennakti krievi devuši un vakarā bijis grūti aizmigt no izsalkuma - tad cēlušies, apēduši daļu no nākamās dienas rāciona un tikai tad varējuši aizmigt. vai kā mamma no savējā klaipa devusi, vai kā citi gājuši mežā kaut kādus susļikus ķēruši, dīrājuši un ēduši.
zīmīgākais man visā šajā komplektā liekas tas, ka tas viss bija tik ļoti nesen. ka cilvēki, kas to piedzīvojuši (to badu), vēl aizvien ir dzīvi starp mums; vai, citiem vārdiem, ka visa tā tautas zematmiņa ir tik ārkārtīgi īsa..
otrdien, starp citu, "spītējot lietum", beidzot oficiāli atklāja žaņa lipkes memoriālu. izraēlas 90 gadus vecais prezidents Peress teica izcilu runu. bez papīrīša. nemaz nav tā, ka cilvēki, sasniedzot lielu vecumu, automātiski sasniedz arī lielu viedumu un viņu teiktajam parādās lielāks svars. es viņu pilnīgi apskaudu, kā viņš mācēja pateikt, kaut kādas vienkāršas lietas. "dzīvot nav tikai elpot un ēst, dzīvot nozīmē arī nospraust sev mērķi", viņš teica. vai atkal: "cilvēka eksistences dzīles" (THE DEPTH OF HUMAN EXISTENCE - tieši kapslokā šo frāzi pateica). pēc tam domāju, viņu apskaužot, nez no kā viņam tas ir, un neko labāku neizdomāju kā tikai, ka no Toras lasīšanas kopš agras bērnības. pēc tam jau viņi visi tikpat sekularizējas vai, vēl vairāk, krata dūres pret debesīm, visu to sauc par totālāko sūdu, bet, lai kāds sūds tas beigu galā arī nebūtu, ebreju rakstos tomēr ir iekodētas desmitiem cilvēku paaudžu domas par dzīvi, un, ja tu esi uzaudzis ar tām domām, tad vari no tām kaut ko priekš sevis paņemt, ja tev dzīvē gadās, piemēram, tāda liela neveiksme kā izkrist ārā no tiem kaviāriem pie tiem koka mizas novārījumiem.
haims smoļanskis - viens no lipkes izglābto cilvēku pēctečiem - starp citu, memoriālam uzdāvināja Toru, ko viņa tēvs bija iznesis no rīgas geto, kad lipke viņu izveda. administratorei, kura pati ir ebreju izcelsmes un Lea vārdā, pēc tam sarunājoties un gaidot lieliskās Havjera gatavotās košer uzkodas tandēmā ar teicamāko baltvīnu, joka pēc piekodināju: "jūs tikai neatrullējiet!" un viņa: "ā jā? nedrīkst atrullēt?". |