Arhitektūra Aprīļa "Rīgas laikā" ālējas arhitektūras vēsturnieks, dzīvā leģenda Vladimirs Neilands. Virziens tas pats, kas nesen publicētajam Rodžera Skrūtona rakstam (http://rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2
013&month=2&article=10) par blefa kultūru, bet daudz, daudz asprātīgāk, interesantāk un bez rūgtuma. Sāku smieties jau pirmajā rindkopā.
Neilands: Nē, nu protams, [Lekorbizjē] bija interesants personāžs. Bet par absolūti tīru, praktisku meistaru es viņu neuzskatu (..)
Rītups: Bet nekoncentrējamies uz viņu...
Neilands: Kāpēc, ja cilvēks gulējis divdesmit gadus ar galvu podā, nu tad nevar uz viņu nekoncentrēties. Viņš uzbūvēja sev to mājiņu kabanonu Vidusjūras krastā, kur viņam bija gulta, gultai 20 cm no galvas bija pods, un tā viņš gulēja divdesmit gadus.
Rītups: Ar kādu domu viņš gulēja ar galvu pie poda?
Neilands: Nu, tāpēc, ka viņš bija izdeklarējis, ka dzīvošanai pietiek ar trim kvadrātmetriem. Vairāk vietas podam viņam nebija (sit pa galdu)! Būtībā dzīvoja tādā paplašinātā atejā. Bet viņš uzstādīja zināmus standartus. Un pēc tiem standartiem pēc kara sabūvēta puspasaule... ekonomikas stimulēšanai. Tādā ziņā Lekorbizjē un Purvciems manās acīs ir viens un tas pats.
(..)
Rītups: Vai jūs topošās bibliotēkas veidolu uzskatāt par veiksmīgu?
Neilands: Es uzskatu, ka tas ir pārpratums, bet labs pārpratums. (..) Tas ir tāds monuments neatkarīgai valstij, nekas cits. Turklāt tādā brīdī, kad valsts kā tāda izzūd un pat naudas drukāšanas funkciju nodod kaut kādai savienībai.
(..)
Neilands: Man liekas, ka, tāpat kā arhitektūrai, arī Dievam vairs nav vietas tādā komercializētā patērētāju sabiedrībā. Es domāju, ka ticība ārkārtīgi palīdz vispār kaut ko radīt. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc nav arhitektūras. Jo arhitektūra ir ziedošanās. Bet kam var ziedoties mūsu dienās? Es tagad ziedošu savu labāko daļu, lai uztaisītu supermārketu Rimi? Muļķīgi. Kam es varu ziedoties? Cilvēkiem ir jābūt pateicīgiem par to, ka esam radīti. Kam mēs varam pateikt paldies? Mammai? Tas ir tā - saņemot Oskaru vai vietējo muzikālo balvu, varam kliegt; paldies, mammiņ! Bet būtībā ne jau mammiņa mūs radīja, mūs radīja kāds augstāks saprāts vai iemesls. Un mums viņam par to jābūt pateicīgiem. Bet kā mēs varam izpausties šajā pateicībā?
(..)
Rītups: Tā kā jūs pieminējāt Sīli, man vajadzētu jums pajautāt par koncertzāles projektu. Jūs tajā ieskatījāties?
Neilands: Protams, ieskatījos. Ir arī diskutēts ar viņu...
Rītups: Un kāda arhitektūriskā vērtība ir šim projektam?
Neilands: Arhitektūriskā vērtība viņam ir nulle. Pirmkārt, absolūti stulba jau ir pati vieta... (..) Es biju klāt, kad notika tā nosacītā vietas izvēle. Kongresu namā bija tāds divu dienu seminārs, un tur tie paši Attīstības komitejas pilsoņi, kas tagad sēž Centrālcietumā, viņi...
Rītups: Kur viņi sēž?
Neilands: Centrālcietumā. (..) Nu tie divi, jūs zināt... (..) Jā, Štrams arī vadīja sapulci. Viņš, protams, teica: "Apkopojot viedokļus, redzams, ka visi pieslējās tam, ka AB dambis ir rekomendējama novietne." Tāds viedoklis vispār tur neizskanēja!