dzīve ir suka

jau labu laiku šeit neko neesmu rakstījusi, bet pārlasījusi visus savus postus šeit esmu neskaitāmas reizes, kad uznācis mindfuck vai dzīves jēgas zudumi or stuff. bet ziniet, man tas viss ir apnicis, visa tā sevis šaustīšana un mūžīgie jautājumi uz kuriem jāmeklē atbildes, pie velna to visu! man ir apnicis būt man. man ir apncis būt nelabojamai sapņotājai, man tas ir pieriebies! man ir apnicis meklēt atbildes. tam nav jēgas. nekam nav jēgas - tam, kas es esmu, tam, ko man vajag. dzīve ir dranķīga, bet jādzīvo tā tūliņ un tagad. jā!
vienreiz man ir jāsāk mācīties no savām kļūdām.

jaa, varbuut es arii gribu, lai man buutu attieciibas, es gribeetu iemiileeties, es gribu romantiskas pastaigas un kaadu, kas par mani uztraucas, bet veel vairaak es gribu, lai to piedziivo mana mamma atkal! tas tieshaam dariitu mani laimiigu, redzot vinju laimiigu.. ar kaadu. kaa ome teiktu - sen' bij laiks.
ehh
jaa!

man prieks, ka ļaudis par mani domā un runā nepatiesības, man pat patīk tas!

When my heart stops beating
And my lungs stop breathing
In air...
I hope somebody cares

aizvadījām, pavadījām, ir vieglāk, bet skumji tāpat.

es nekad nesapratīšu nāvi un Dieva gribu un tās ir vienīgās lietas no kā man ir sasodīti bail. neteiksim, ka man būtu bail no savas nāves, man visvairāk ir bail no tā, ka tā maita uzdrīkstās piemeklēt tos, kuri man ir dārgi.. it īpaši tad, kad cilvēks vēl nav paspējis, teiksim, izaugt un iegūt kaut vai mazāk kā pusi no tā, ko dzīve var sniegt!
ehh, kā es gribētu viņu tagad apskaut un teikt, nē neko neteikt, vienkārši apskaut un zināt to, ka viņš ir!
nu un vot tagad tas ir par vēlu
āaaaa!
esmu izraudājusi savu sapisto sirsniņu sausu un galva man ir kā spainis, bet kļuva labāk, tas tāpēc, ka zāles sāk iedarboties laikam - neizturēju roku trīcēšanu un iedzēru.
rīt jauna diena ar lielisku vakara noslēgumu, bet es zinu, kad es satikšu signi, es sākšu raudāt, tā tas vienkārši būs, ja nebūšu kādas divas tabletes ietriepusi. katrā ziņā, šī ir viena no pretīgākajām dienām šovasar, kā arī pagaidām mana ticība Dievam ir smagi sašķobijusies.
man riebjas mocīties, tas sanāk pārāk bieži

es jūtos tik slikti un es nemaz nezināju, ka viņš man tik daudz nozīmēja. es jūtu, ka es brūku.
nav pirmā reize, kad man ir jāsaskaras ar nāvi, bet nu kāpēc? kāpēc tieši viņš?

šodien bija tik auksts, ka gribējās kādu, kas mani aizvestu aiz rokas kaut kur siltumā .. holy shit! arī es? lai gan nē. es neesmu viena no tām, kam riebjas būt vienai, man vienkārši šodien sala. + vēl redzēju kādu, kurš ir sācis pat labi (!?!) izskatīties. dohhh
ai viss kārtībā, jāņem līdzi jaka vienkārši :>

smēķēju pie pc, klausos miike snow - sylvia, drīz iešu pakaļ puķēm. omītei tak sestdien vārdenīte - šovakar tusofku viņai pa godu taisam.
bet, katrā ziņā, šī ir pirmā cigarete pa divām dienām - izbaudīšu, tāpēc beigšu rakstīt!

[2009.12.06. 1:22:56] size: maucam uz metallicu? ja nu forši?
[2009.12.06. 1:23:22] stoplotiņa: nopērkam kaut ko rozā? ja nu iepatīkās? :D

aik, kas tik nav bijis!
tikai tagad beidzu lasīt mūsu skypa sarakstes, protams, izlaižot to, nu to jāam, un arī jaunākās nelasīju, bet tā, kaaas tik mums nav bijis!
ā un reāli, ko es ievēroju, agrāk es biju galīgi pozitīva un priecīga būtne, kurā kūsāt'kūsāja dzīvība un kura vienmēr kaut ko darīja un gribēja darīt, bet tad mani sapisa :)
haha, atkal es jūtos iedzīta stūrī, mhm
drīz būs jāiet gulēt.

uzpīpēju virtuvē, klausījos `neviens nezin` un mani pārņēma nepārvarama vēlme dzirdēt `lady kill` fuckin' ideālās klavieru skaņas. mm
tieši to es arī tagad daru, klausos lady kill - out of breath, dziesmu, kurā esmu burtiski iemīlējusies.
ehh, jā! varētu uztaisīt trešo tēju šovakar/nakt, bet pārlieku liela šķidrumu dzeršana pirms nakts liek veidoties maisiņiem zem acīm, bet to nu jau es vismazāk gribu ieraudzīt uz savas tā jau nogurušās un nodzertās sejas. šovakar tīrot seju, pamanīju, ka nu jau brūnums lēnām sāk atkāpties un parādās ik'rudeņa pelēcīgums sejā. neko padarīt, atceros, ka pirmo klasīšu audzinātāja par mani bija rakstījusi, ka no manas sejas var lasīt kā no atvērtas grāmatas, tā kā manu nu jau bezkrāsaino dzīvi varēs redzēt arī man uz sejas. haha
būs jāizmazgā zobi un jāmēģina iet gulēt

besī būt atkarīgai no tādas kuces, kā mana māte.
egoistiskuma un atriebības iemiesojums

atcerējos tikko to savu sick sapni, kad, manuprāt, viņa tagadējā (neesmu pārliecināta) mani sauca runāties un mēs apgājām kādus trīs rinķus ap futbollaukumu, iepazīstoties un runājot par to, kas mūs saista nedaudz arī, nu tas ir, par viņu. sapnī ideja bija tāda, ka man ir pohuj uz viņu, bet viņš viņu ir pametis un tā mūsu abu pēdējā saruna, sapnim beidzoties, bija šāda, visu neatceros, bet nu es ķipa turpinu sarunu, uzzinot, ka viņiem viss ir cauri -

".. man ļoti žēl, ka tā noticis, bet viņš nekad nav zinājis, ko grib."
"nēe, nu.. viņam ir ļoti dziļa būtība.."
"ai, es jau esmu aizmirsusi, ko es viņā biju saskatījusi! un nesaprotu, ko tu viņā atradi."
"nuu es neteiktu, ka viņā nekā nav.. es tā tiešām neteiktu.."
"es jau arī tā negribēju teikt, bet nu varu ar drošu sirdi teikt, ka man vairs nav nekādu plānu uz viņu!"
"par viņu un viņa plāniem uz tevi gan tā nevarētu teikt.."

.. un pēc šī viņas teikuma man pat sapnī iedrebējās sirds un es sajutu kā mana seja savelkas baiļu grimmasē, bet viņas seja bija nogurusi, nogurusi un nekopta, bet man patika - likās skaista. viņai mugurā bija baltas drēbes. tur vispār bija daudz cilvēku, bet viņus es neredzēju skaidri, es zināju, ka viņi tur ir un viņi arī bija tērpti baltā. tad es pārmetos uz citu sapni, kurā viss bija savādāks, pavisam cits un šizs stāsts, bet mani vēlaizvien pavadīja tās sajūtas no iepriekšējā sapņa, no mūsu sarunas. man pat no rīta tas viss likās tik reāls..
ah, jau atkal pierādās tas, ka es lēnām sāku zaudēt veselo saprātu! xoxoxoxoxoxo

hmm, ir pāri pusē trijiem un man negribas iet gulēt, tāpat kā manam kaķim. es sēžu un rakstu un brīnos, cik ļoti viss ir mainījies, bet viņa - mana kita - .. hahah, tikko pagriezu galvu, lai paskatītos, ko viņa dara, bet viņa ir atlaidusies uz dīvāna un iemigusi, mazā maita. un vispār man tik ļoti gribās izrunāties, tūliņ un tagad, vienkārši spriedelēt nozīmīgi vai nenozīmīgi, bet vienkārši justies labi, sarunājoties. vispār pēdējās dienās jūtos samērā vientuļi? nē, vientuļi nē, vienkārši jūtos savārgusi zem tām visām patiesībām un nepatiesībām, zem vasaras beigām un zem tās nastas, kurai šodien atira gals vaļā, pārāk ilgi turēju daudz ko sevī un šovakar vienkārši BAMS! sabļāvos ar māti par pilnīgi nenozīmīgām lietām, bet nu es tik ilgi nebiju raudājusi, ka raudot es jutos atvieglota, man pašai bija šoks no tā, bet es jutos atvieglota (nu jā, tas tāpēc, ka visu vasaru nav sanācis tā kārtīgi izraudāties).
nu jā..
tā. pie kā es paliku vispār. pazaudējos no domas.
ā, es gribēju teikt, ka esmu daudz/maz savesta kārtībā, ka atmiņas vairs nelaužas man galvā ik' dienas un ka pat uz skumju mūziku man ir nulle reakcija, bet .. ir viens bet! es jūtos pazudusi. es jūtos tik ļoti pazudusi. man šķiet, man šķiet, ka es esmu vienīgais cilvēks, kam nav vienalga un kurš ir nelaimīgs, man viņi visi - citi - liekas tik fuckin' laimīgi, ka waah! lai gan es neteiktu, ka man skaustu, tā es tiešām negribu teikt, es vienkārši jūtos nepieņemta, es jūtos ļoti outsaiderīgi. bet nu tas noteikti ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi daļu no sevis, tā teikt, es pazaudēju kaut ko tādu kam piederēt, pēc kā ilgoties. viss. tā nav vienkārši! agrāk es meloju, ka esmu visu aizmetusi prom, ka viss ir kārtībā, bet tagad tā tiešām ir, ka man nekas no tā visa nav svarīgs, es pat neko tādu vairs negribētu, bet es nejūtos tā it kā man viss būtu kārtībā, jā. hmm, laikam jau man tomēr ir taisnība, ka tas ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi kaut ko, kaut ko sev ļoti dārgu - savas skumjas, kurās es varēju slēpties un pie kurām jau biju pieradusi..
ehh
tagad esmu palikusi tikai saspīlētā klusumā, zem daudzām patiesībām un nepatiesībām un ar ilgām, ilgām kaut kur vai kaut kam piederēt. bet, es tev teikšu, ka ir labi. ir ļoti labi. man ir daudz brīvas vietas galvā, daudz brīvas vietas jauniem mēsliem :>
un vispār es tagad pieturēšos tikai pie tā, ko es gribu.
un es gribu iet gulēt. aizmigt un pamosties jaunā skaistā pēcpusdienā, kurā es meklēšu ar ko parunāt, jo sarunām ir liela nozīme un it īpaši tagad man ir daudz ko teikt. man beidzot ir ko teikt!

tā. viss ir pierakstīts, ļoti juceklīgs, bet ir. droši vien', ka rīt būšu skaidrāka un iesmiešu lasot šo visu, cik ļoti šonakt esmu gribējusi atklāties pasaulei. arlabunakti

attieksmīte baigā :D

and i don't want the world to see me
cause i don't think that they'd understand

[1:15:26] automatic: lai gan vēlaizvien neesmu uzzinājusi iemeslu kāpēc, bet nu vairs jau nevajag arī.
[1:16:25] xxx: Un tu esi gatava jaunām attiecībām?
[1:16:58] automatic: jā
[1:17:10] xxx: Tāda droša atbilde! :D

haha, tikko pārkapu savai pagātnei pāri. rīt šito offic nosvinu.
un vispār, šķiet, ka signe ļoti daudz ko nezin :>

izskatās, ka nākoš pirmdien man ir randiņš norunāts xoxo
jēziņ, cik smieklīgi :>

es ļoti brīnos, ka kāds saka, ka gribētu būt tāda kā es, ka neesot kur piesieties manā izskatā un blah blah, es paskatos uz sevi spogulī un redzu visu to, kāpēc es tik ļoti negribu būt es
šitas saucas vai nu par sevis nenovērtēšanu, vai arī sliktu redzi..
aizeju uzpīpēt

viss tik ļoti atgādina rudeni
jāuzliek glen hansard pilnīgi mammai par prieku

uz pinkšķi velk ļoti. jap, tiktiešām jau ir jūtams rudens