dzīve ir suka -

es nekad nesapratīšu nāvi un Dieva gribu un tās ir vienīgās lietas no kā man ir sasodīti bail. neteiksim, ka man būtu bail no savas nāves, man visvairāk ir bail no tā, ka tā maita uzdrīkstās piemeklēt tos, kuri man ir dārgi.. it īpaši tad, kad cilvēks vēl nav paspējis, teiksim, izaugt un iegūt kaut vai mazāk kā pusi no tā, ko dzīve var sniegt!
ehh, kā es gribētu viņu tagad apskaut un teikt, nē neko neteikt, vienkārši apskaut un zināt to, ka viņš ir!
nu un vot tagad tas ir par vēlu
āaaaa!
esmu izraudājusi savu sapisto sirsniņu sausu un galva man ir kā spainis, bet kļuva labāk, tas tāpēc, ka zāles sāk iedarboties laikam - neizturēju roku trīcēšanu un iedzēru.
rīt jauna diena ar lielisku vakara noslēgumu, bet es zinu, kad es satikšu signi, es sākšu raudāt, tā tas vienkārši būs, ja nebūšu kādas divas tabletes ietriepusi. katrā ziņā, šī ir viena no pretīgākajām dienām šovasar, kā arī pagaidām mana ticība Dievam ir smagi sašķobijusies.
man riebjas mocīties, tas sanāk pārāk bieži