(bez virsraksta)
Aug. 18., 2010 | 02:21 am
No:: automatic
atcerējos tikko to savu sick sapni, kad, manuprāt, viņa tagadējā (neesmu pārliecināta) mani sauca runāties un mēs apgājām kādus trīs rinķus ap futbollaukumu, iepazīstoties un runājot par to, kas mūs saista nedaudz arī, nu tas ir, par viņu. sapnī ideja bija tāda, ka man ir pohuj uz viņu, bet viņš viņu ir pametis un tā mūsu abu pēdējā saruna, sapnim beidzoties, bija šāda, visu neatceros, bet nu es ķipa turpinu sarunu, uzzinot, ka viņiem viss ir cauri -
".. man ļoti žēl, ka tā noticis, bet viņš nekad nav zinājis, ko grib."
"nēe, nu.. viņam ir ļoti dziļa būtība.."
"ai, es jau esmu aizmirsusi, ko es viņā biju saskatījusi! un nesaprotu, ko tu viņā atradi."
"nuu es neteiktu, ka viņā nekā nav.. es tā tiešām neteiktu.."
"es jau arī tā negribēju teikt, bet nu varu ar drošu sirdi teikt, ka man vairs nav nekādu plānu uz viņu!"
"par viņu un viņa plāniem uz tevi gan tā nevarētu teikt.."
.. un pēc šī viņas teikuma man pat sapnī iedrebējās sirds un es sajutu kā mana seja savelkas baiļu grimmasē, bet viņas seja bija nogurusi, nogurusi un nekopta, bet man patika - likās skaista. viņai mugurā bija baltas drēbes. tur vispār bija daudz cilvēku, bet viņus es neredzēju skaidri, es zināju, ka viņi tur ir un viņi arī bija tērpti baltā. tad es pārmetos uz citu sapni, kurā viss bija savādāks, pavisam cits un šizs stāsts, bet mani vēlaizvien pavadīja tās sajūtas no iepriekšējā sapņa, no mūsu sarunas. man pat no rīta tas viss likās tik reāls..
ah, jau atkal pierādās tas, ka es lēnām sāku zaudēt veselo saprātu! xoxoxoxoxoxo
hmm, ir pāri pusē trijiem un man negribas iet gulēt, tāpat kā manam kaķim. es sēžu un rakstu un brīnos, cik ļoti viss ir mainījies, bet viņa - mana kita - .. hahah, tikko pagriezu galvu, lai paskatītos, ko viņa dara, bet viņa ir atlaidusies uz dīvāna un iemigusi, mazā maita. un vispār man tik ļoti gribās izrunāties, tūliņ un tagad, vienkārši spriedelēt nozīmīgi vai nenozīmīgi, bet vienkārši justies labi, sarunājoties. vispār pēdējās dienās jūtos samērā vientuļi? nē, vientuļi nē, vienkārši jūtos savārgusi zem tām visām patiesībām un nepatiesībām, zem vasaras beigām un zem tās nastas, kurai šodien atira gals vaļā, pārāk ilgi turēju daudz ko sevī un šovakar vienkārši BAMS! sabļāvos ar māti par pilnīgi nenozīmīgām lietām, bet nu es tik ilgi nebiju raudājusi, ka raudot es jutos atvieglota, man pašai bija šoks no tā, bet es jutos atvieglota (nu jā, tas tāpēc, ka visu vasaru nav sanācis tā kārtīgi izraudāties).
nu jā..
tā. pie kā es paliku vispār. pazaudējos no domas.
ā, es gribēju teikt, ka esmu daudz/maz savesta kārtībā, ka atmiņas vairs nelaužas man galvā ik' dienas un ka pat uz skumju mūziku man ir nulle reakcija, bet .. ir viens bet! es jūtos pazudusi. es jūtos tik ļoti pazudusi. man šķiet, man šķiet, ka es esmu vienīgais cilvēks, kam nav vienalga un kurš ir nelaimīgs, man viņi visi - citi - liekas tik fuckin' laimīgi, ka waah! lai gan es neteiktu, ka man skaustu, tā es tiešām negribu teikt, es vienkārši jūtos nepieņemta, es jūtos ļoti outsaiderīgi. bet nu tas noteikti ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi daļu no sevis, tā teikt, es pazaudēju kaut ko tādu kam piederēt, pēc kā ilgoties. viss. tā nav vienkārši! agrāk es meloju, ka esmu visu aizmetusi prom, ka viss ir kārtībā, bet tagad tā tiešām ir, ka man nekas no tā visa nav svarīgs, es pat neko tādu vairs negribētu, bet es nejūtos tā it kā man viss būtu kārtībā, jā. hmm, laikam jau man tomēr ir taisnība, ka tas ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi kaut ko, kaut ko sev ļoti dārgu - savas skumjas, kurās es varēju slēpties un pie kurām jau biju pieradusi..
ehh
tagad esmu palikusi tikai saspīlētā klusumā, zem daudzām patiesībām un nepatiesībām un ar ilgām, ilgām kaut kur vai kaut kam piederēt. bet, es tev teikšu, ka ir labi. ir ļoti labi. man ir daudz brīvas vietas galvā, daudz brīvas vietas jauniem mēsliem :>
un vispār es tagad pieturēšos tikai pie tā, ko es gribu.
un es gribu iet gulēt. aizmigt un pamosties jaunā skaistā pēcpusdienā, kurā es meklēšu ar ko parunāt, jo sarunām ir liela nozīme un it īpaši tagad man ir daudz ko teikt. man beidzot ir ko teikt!
tā. viss ir pierakstīts, ļoti juceklīgs, bet ir. droši vien', ka rīt būšu skaidrāka un iesmiešu lasot šo visu, cik ļoti šonakt esmu gribējusi atklāties pasaulei. arlabunakti
".. man ļoti žēl, ka tā noticis, bet viņš nekad nav zinājis, ko grib."
"nēe, nu.. viņam ir ļoti dziļa būtība.."
"ai, es jau esmu aizmirsusi, ko es viņā biju saskatījusi! un nesaprotu, ko tu viņā atradi."
"nuu es neteiktu, ka viņā nekā nav.. es tā tiešām neteiktu.."
"es jau arī tā negribēju teikt, bet nu varu ar drošu sirdi teikt, ka man vairs nav nekādu plānu uz viņu!"
"par viņu un viņa plāniem uz tevi gan tā nevarētu teikt.."
.. un pēc šī viņas teikuma man pat sapnī iedrebējās sirds un es sajutu kā mana seja savelkas baiļu grimmasē, bet viņas seja bija nogurusi, nogurusi un nekopta, bet man patika - likās skaista. viņai mugurā bija baltas drēbes. tur vispār bija daudz cilvēku, bet viņus es neredzēju skaidri, es zināju, ka viņi tur ir un viņi arī bija tērpti baltā. tad es pārmetos uz citu sapni, kurā viss bija savādāks, pavisam cits un šizs stāsts, bet mani vēlaizvien pavadīja tās sajūtas no iepriekšējā sapņa, no mūsu sarunas. man pat no rīta tas viss likās tik reāls..
ah, jau atkal pierādās tas, ka es lēnām sāku zaudēt veselo saprātu! xoxoxoxoxoxo
hmm, ir pāri pusē trijiem un man negribas iet gulēt, tāpat kā manam kaķim. es sēžu un rakstu un brīnos, cik ļoti viss ir mainījies, bet viņa - mana kita - .. hahah, tikko pagriezu galvu, lai paskatītos, ko viņa dara, bet viņa ir atlaidusies uz dīvāna un iemigusi, mazā maita. un vispār man tik ļoti gribās izrunāties, tūliņ un tagad, vienkārši spriedelēt nozīmīgi vai nenozīmīgi, bet vienkārši justies labi, sarunājoties. vispār pēdējās dienās jūtos samērā vientuļi? nē, vientuļi nē, vienkārši jūtos savārgusi zem tām visām patiesībām un nepatiesībām, zem vasaras beigām un zem tās nastas, kurai šodien atira gals vaļā, pārāk ilgi turēju daudz ko sevī un šovakar vienkārši BAMS! sabļāvos ar māti par pilnīgi nenozīmīgām lietām, bet nu es tik ilgi nebiju raudājusi, ka raudot es jutos atvieglota, man pašai bija šoks no tā, bet es jutos atvieglota (nu jā, tas tāpēc, ka visu vasaru nav sanācis tā kārtīgi izraudāties).
nu jā..
tā. pie kā es paliku vispār. pazaudējos no domas.
ā, es gribēju teikt, ka esmu daudz/maz savesta kārtībā, ka atmiņas vairs nelaužas man galvā ik' dienas un ka pat uz skumju mūziku man ir nulle reakcija, bet .. ir viens bet! es jūtos pazudusi. es jūtos tik ļoti pazudusi. man šķiet, man šķiet, ka es esmu vienīgais cilvēks, kam nav vienalga un kurš ir nelaimīgs, man viņi visi - citi - liekas tik fuckin' laimīgi, ka waah! lai gan es neteiktu, ka man skaustu, tā es tiešām negribu teikt, es vienkārši jūtos nepieņemta, es jūtos ļoti outsaiderīgi. bet nu tas noteikti ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi daļu no sevis, tā teikt, es pazaudēju kaut ko tādu kam piederēt, pēc kā ilgoties. viss. tā nav vienkārši! agrāk es meloju, ka esmu visu aizmetusi prom, ka viss ir kārtībā, bet tagad tā tiešām ir, ka man nekas no tā visa nav svarīgs, es pat neko tādu vairs negribētu, bet es nejūtos tā it kā man viss būtu kārtībā, jā. hmm, laikam jau man tomēr ir taisnība, ka tas ir tāpēc, ka esmu pazaudējusi kaut ko, kaut ko sev ļoti dārgu - savas skumjas, kurās es varēju slēpties un pie kurām jau biju pieradusi..
ehh
tagad esmu palikusi tikai saspīlētā klusumā, zem daudzām patiesībām un nepatiesībām un ar ilgām, ilgām kaut kur vai kaut kam piederēt. bet, es tev teikšu, ka ir labi. ir ļoti labi. man ir daudz brīvas vietas galvā, daudz brīvas vietas jauniem mēsliem :>
un vispār es tagad pieturēšos tikai pie tā, ko es gribu.
un es gribu iet gulēt. aizmigt un pamosties jaunā skaistā pēcpusdienā, kurā es meklēšu ar ko parunāt, jo sarunām ir liela nozīme un it īpaši tagad man ir daudz ko teikt. man beidzot ir ko teikt!
tā. viss ir pierakstīts, ļoti juceklīgs, bet ir. droši vien', ka rīt būšu skaidrāka un iesmiešu lasot šo visu, cik ļoti šonakt esmu gribējusi atklāties pasaulei. arlabunakti