(no subject)
Apr. 25th, 2017 | 02:44 pm
From:: homebound
Tā kā šis parādījās tieši pēc mana ieraksta par manu lēmumu dzert manu matu bērēs, man gribas personīgi atskaitīties. :D
Tā jau es vispār nedzeru ne svinot, ne skumstot (cauri visam pēdējam pusgadam ar šķiršanos un terapiju, ne reizi negāju pēc pudeles), bet šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši centos atrast veidu, kā izpaust savas emocijas, kaut ko simboliski izdarīt, lai atzītu šīs savas sajūtas par īstām. Un, tā kā tā ir tik dumja lieta kā mati, man nešķita gana attaisnojami trīs dienas gulēt un raudāt, kā man tas šķiet ar visām pārējām emocijām. Es ļauju sev sāpēt un priecāties, bet šoreiz man ir kauns un liekas stulbi.
Varbūt tiem, kas dzer vienmēr pie lieliem priekiem un lielām bēdām, ir līdzīgi. Ka tas ir veids kā akceptējami izlādēt emocijas. Darīt kaut ko, reaģējot uz tām. Atļaut sev tās just caur dzeršanu kā simbolisku rituālu.
Tā jau es vispār nedzeru ne svinot, ne skumstot (cauri visam pēdējam pusgadam ar šķiršanos un terapiju, ne reizi negāju pēc pudeles), bet šajā konkrētajā gadījumā es vienkārši centos atrast veidu, kā izpaust savas emocijas, kaut ko simboliski izdarīt, lai atzītu šīs savas sajūtas par īstām. Un, tā kā tā ir tik dumja lieta kā mati, man nešķita gana attaisnojami trīs dienas gulēt un raudāt, kā man tas šķiet ar visām pārējām emocijām. Es ļauju sev sāpēt un priecāties, bet šoreiz man ir kauns un liekas stulbi.
Varbūt tiem, kas dzer vienmēr pie lieliem priekiem un lielām bēdām, ir līdzīgi. Ka tas ir veids kā akceptējami izlādēt emocijas. Darīt kaut ko, reaģējot uz tām. Atļaut sev tās just caur dzeršanu kā simbolisku rituālu.