Dzimšanas dienas bilance:
2 šampji
smirdoši sieri
ar galvu salauzts pods
saskrāpētas rokas
iedauzīta stendere

Secinājums:
Man riebjas dzimšanas dienas.

28

Ich bin jung und wunderschön
Jeder Arsch will mit mir gehen

Sheiss.

laid mani vaļā
trīs reizes skaitīju
trīs reizes [pa]griezu

laid mani vaļā
samals tevi miltos
sifiliss un hemoroīdi

pret rītiem
pret vakariem
pelnu putru ēdīsi
kas to vārdu pirmais teiks
dabūs ar akmeni

Vakar es darīju to, ko solīju šogad nedarīt.
Beigās es arī pavibrēju.

Jumprava mana.

Šorīt es atcerējos dzejoli, ko uzrakstīju draugam. Un domāju par pavilkšanos. Es neko nesaprotu no mīlestības.

***
(sažņaudzu dūres)

Tavi melodiski smiekli
ir atmiņu vērti

ne pieskarties
tik vien
kā būt

(es vēlos)

pār Tavu seju
(kā mans glāsts)
iedomu skudra
aiz
ti
pi
na
.
lv

I
pietiekoši
daudz veidu kā pas
pert kāju pret ie
sist ar kreiso roku uz
rakstīt
tavā sētā riebeklību
lai tikai būtu
skaties meklē pieskaries
pie manas digitālās sejas
netici
nevajag
tas neesmu es

II
maskas
šodien ir labi
sveiki kā iet tev un
tev
fascinējoši
smaidi
zobi kosmiskā summā
tikai pa trepēm kāpjot
skaties grīdas caurumos kuri
izdega pēc tam kad smagums
vārtījies neprātīgs karsts
mauka

III
ietinos
melnā naktskaujas tõgā
sausas žaunas
nosvīst manas prāta
krunkas
pasakiet kur es
ir vēlāks nekā bija
biezu tumsu lauž
uzmācīgs
š

IV
kad
esi izlasījis šo
saplēs sīkās driskās
apēd
iznīcini
mani

Jūlijs
Viņš aiziet mājas, atver durvis,
viņš ieiet priekšnamā,
viņš atkal aizmirst aizvērt durvis,
pa durvīm izskrien kaķis un nenāk atpakaļ,
bet Jūlijs nemana, ka kaķa priekšnamā vairs nav,
un, nenoņēmis cepuri un nenoāvis kājas,
cauri virtuvei viņš dodas istabā,
no plaukta paņem tabulas baļķu tilpumu aprēķināšanai,
viņš pāršķir tas, starp lapām ieliek sīko papīrīti,
ko atradis bij mežā.
Tad noliek tabulu grāmatu uz sava rakstāmgalda,
un atkal nemierīgs viņš iziet virtuvē,
tur apsēžas pie sava lielā akmens galda un
galvu rokas sēž un smagi domā.
Par ko tu domā, Jūlij? Vai par to, ka tava vasara jau pusē?
Varbūt par meiteni tu domā? Meitenēm ar pienu?
Par zīmīti, kas gadījās tev mežā? Vai par Augustu? –
tavs draugs, kas līksmi un bez bēdām
brauc apkārt pasaulei un tirgo karstu vīnu,
tur satiek meitenes un saprot visu to,
kas tev ir nesaprotams. Jā, vai tu dzirdi, Jūlij?
Augusts! Jā, vai tu dzirdi? Augusts jau ir klāt!
Viņš jau ir iebraucis tur, tavā pagalmā,
viņš nāk uz istabu, viņš klauvē!

Tad tu uz brīdi kļūsti līksms un ceri,
ka nu piepildīsies tas,
tas viss, ko tu tik ļoti vēlies, kaut gan
tu Augustam tik bieži daudz ko pārmet, -
pirms četriem mēnešiem tu biji pārskaities uz Augustu par to,
ka tavās zemeņdobēs pameta viņš tukšas vīna mucas,
pirms gada aizņēmās un tad vairs neatdeva
to pašu asāko no visiem taviem cirvjiem!
Bet vēl pirms diviem, braukādams pa mežiem,
bij pazaudējis tava divriteņa kreisās kājas pedāli
un vēl arvien nav atradis to! Tomēr
tu ļoti priecīgs jūties, tad kad Augusts
pie tevis iegriežas. Jo patiesībā gaidi
arvien tu viņa ierašanos.
Tu reizēm pārmet Augustam gan to, ka viņš nav nelaimīgs,
gan to, ka karsta vīna pārdošana vispār
ir ļoti bezjēdzīga nodarbība, vēl
tu pārmet viņam to, ka pametis viņš savas sievas,
pats nezin, cik tam bērnu, ka meitenes labprāt
tam dāvā zemenes ar pienu, vēl tu pārmet viņam,
ka brauc ar sava karstā vīna mucu viņš tavā mežā –
Gobi tuksnesī – kur jau tāpat trūkst ūdens.
Špicbergenas eskimosi pēc viņa apciemojuma
pat trīs vai četrus mēnešus vairs nekurina krāsnis!
Tu pārmet viņam to, ka bada gados viņš
pārdevis ir vīnu,
kaut gan tas patiesībā bija nevis vīns,
bet degvīns,
ko pasniedz karstu un pēc garšas
tas ļoti līdzīgs liķierim! Nu lūk.
Tu patiesībā pārmet Augustam to visu,
ko pats tu vēlētos, bet nespēj paveikt.

Dzirdi? Vai dzirdi, Jūlij? Augusts stāsta tev
savus pēdējos pusgada piedzīvojumus. Klausies,
Augusts stāsta tev savus nodomus, vai dzirdi? Augusts tevi
aicina sev līdz!

Un tad tu ilgi nevarēsi izšķirties, ko darīt.
Un Augusts drīz vien sapratīs, ka tu nekad vairs
nepametīsi šo savu mežu, kokus, savus pienākumus.
To Augusts sapratīs, jo šī nav pirmā reize,
kad Augusts tevi aicina sev līdzi.
Un tā arvien tu jūties nelaimīgs, kad Augusts
atkal aizbrauc viens.
Bet šoreiz tev Augusts atstās pašu labāko no visā
savām karstā vīna receptēm, vai dzirdi, Jūlij?


--------------------------------------------------------------------------------

3. Karstvīna recepte/ Uz pirti/ Garām aiziet vīrs ar cigareti
Trīs mucas sarkana vīna
un sešdesmit cukura galvas,
tās šķīdina vienā mucā,
to visu lej lielajā kulbā.
Un iekšā met akmeņus karstus
ne vairāk kā divpadsmit.

Tad pieber piparus unci,
ķimenes, kaņepes, zimti,
no katra pa divpadsmit saujām
tam pa ram.

Trīs saišķus pelašķus,
trīs saišķus māteres,
trīs asinszāles un
kadiķogu stopu.

To visu maisi ar koku,
kad apreibsi tu no tvaikiem,
tad vīnu lej māla krūzēs,
ko trīskārt apvelk ar ādu.
Tās pirmās divas no aitām,
tā pēdējā biezā – no lāča.
Tās pirmās divas no aitām,
tā pēdējā biezā – no lāča.


Un tad, sakrāvis ratos trīs mucas jāņogu vīna,
sešdesmit cukura galvas, piparu maišeli,
ķimenes, kaņepes, zimti,
pelašķu, māteru un asinszāļu saišķus,
kadiķogu stopu,
paņēmis līdzi ar trim ādām apvilktas māla krūkas
un sērkociņus, tu, Jūlij, dosies uz kaimiņu pirti
vārīt karstvīnu. Un, stumdams smagos ratus,
tu domāsi par to, cik labi būtu tagad kopā ar Augustu
ceļot pa pasauli un tirgot karstu vīnu.

Ļ. cien. August!

Es neesmu robots, es esmu noguris ģēnijs.

J.

Šorīt es domāju.
Zem segas palīst un dzert siltu tēju. Tikai reizēm kaut kur istabā atskan, tas ir tikai Tenis, grauž, vecais čalītis.
Es domāju, ka es nevarētu būt balerīna. Bet gribētu, skaisti pie spoguļa uztaisīt vienu kaut ko ļoti francisku un vieglu. Vispār es varētu nebūt arī.
Es gribētu kādam būt Ķīna.
Raugi. Manai māja ir siltas sienas, ir tik labi pīpēt pagrabstāvā, kad ārā ir tik kaili auksts.
TU ESI SKAISTS RĪTOS UN VAKAROS, NEBĒDZ, ES TEVI NEBAIDĪŠU.
Skudriņa čaklkājīte atkal pār muguru skrien.

Slimnīcā lasīju Zentu Mauriņu. Un iedomājos par vāciešiem.
Katra kārtīga vācieša pienākums ir, krītot pie visumīļās kājām, citēt Kanta kategorisko imperatīvu. Bet kāds pienākums ir mans, kā latvietim, darot to vai citu lietu?
Ejot gulēt vienīgais, ko jūtu, ir milzīgs bezdibenis, kas mani ierauj, es to jūtu par fiziski. Un es nespēju citēt ne Raini, ne Bārdu.
Es domāju par latviešu pienesumu pasaules teorijai.
Faktiski, es saprotu, ka manis būtība pret cilvēces esmi ir tik niecīga, ka savas dzīves laikā es nespēšu pat iemācīties kritiski domāt. Jo nevaru apgūt analizējamo materiālu.
Vienvārdsakot, sesija tuvojas, bet es neko nesaprotu.

P.S. Paldies par tavu dzelteno degunu. Reizēm tas palīdz.

esmu siers ar pretenziju uz shveici

Ir rīts un es atkal esmu darbā.
Un tieši tagad ļoti, ļoti gribas pieglausties un kādam piederēt pa īstam.
(200Ls no viena, 200Ls no otra izmaksu centra, sasodīts, kā aprēķina autoratlīdzību?)
Es varētu būt kāda centrs. Kādam būt viss, ap ko riņķot, ap ko griezties. Es varētu būt aplis, nebeidzams, smalks, kā diafragma.
Man gribētos uzdungāt kādu BG dziesmu, to arī daru – I nam vsem buģet lutše, kogda ty uidjoš.
(nokratos, noskurinos, viss ir ok, mani sauc Auss, es esmu vesela.)

-Vai jūs drīkstat smēķēt?
-Protams,- viņa atbildēja tik strupi, ka Klērfeits tūliņ uzminēja – viņa nesaka patiesību.
-Man ir tikai Gauloises. Stipra, melna ārzemnieku leģiona tabaka.
-Es tās pazīstu. Tās mēs smēķējām okupācijas laikā.
-Parīzē?
-Kādā Parīzes pagrabā.
Viņš tai pasniedza uguni. –No kurienes jūs šodien atbraucāt?- viņa jautāja. –No Montekarlo?
-Nē, no Vīnes.
-No Vīnes? Austrijā?
-Nē, no Vīnes jeb Vjennas, kas atrodas netālu no Lionas. Jūs tur droši vien nekad neesat bijusi. Tā ir miegaina mazpilsēta, slavena ar to, ka tur ir viens no labākajiem restorāniem Francijā – Hotel de Pyramide.

(Santa mana, šovakar es nenožēloju, ka neesmu tur bijis. Es nožēloju tos papīra blāķus, ko esmu veltījis tev. Patiesi.)

Sarkanās magones. Ziepes.
Kuncendorfs Ķīnā.

Aizveriet savas mutes.
Nesmejieties. Neklepojiet.
Neskatieties uz ceļu,
skatieties uz citu pusi.
Izliecieties, ka jūs šeit esiet nejauši, pilnīgi nejauši.
Pieliecieties. Aizšņorējiet vēlreiz savas kurpes.
Neskatieties uz ceļu. Skatieties citur.

Pa ceļu iet Jūlijs. Viņš iet viens, nelaimīgs.
Jūs šeit esiet pilnīgi nejauši, neskatieties.
Redziet, kā sakustas lapas - pakāpeniski, pēc kārtas.
Tas ir vējš. Lūk, vai jūs dzirdiet?
Jūlijs nedzird. Viņš nedzird vēju. Viņš ir nelaimīgs.
Redziet? - Jūlijs apstājas. Viņš kaut ko atradis uz ceļa.
Viņš pieliecas un paceļ to. Vai dzirdiet? Viņš to lasa.
Viņš neatceras savu galdu.
Viņš neatceras, ko ir aizmirsis.
Viņš ir aizmirsis, ko neatceras.
Kuncendorfs Ķīnā.

Vai jūs redziet, kā Jūlijs ilgi stāv un domā?
Viņš domā par to, ko ir izlasījis.

Cien. August!

Patiesi ceru, ka uzaicināsi uz atvadu gaiļbiksīšu tējas krūzi.
Saldie vīni man ne pārāk.

ar cieņu,
J.

Meitene - Ikars
Ingmāra Balode



lūk, mazā.
tā nu tu stāvi
pāraugusi visus lielumus
ar izpletni rokā

karameļu saulē aizsedzot acis
--ar piedegušo plaukstu
tevi glaudīt
glaudīt—

----------------------------------
te noskan tas vārds īss kā īstenība
spējš kā spārnu plandiens kā auduma atvēršanās
viss pasaules laiks vienā saujā

nesmaržo nemaz rūgti uz pasaules plīts
pieskaries tagad malām ar liesmu lai neirst

es metos debesu krūtīs
tu mani kā pūķi
turi

Šorīt Auss domā par nolikšanu plauktā.
Ir lietas, mīļas un siltas, bet bezjēdzīgas, kuras ir tik grūti nolikt. Nopaijāt pēdējo reizi un nolikt plauktā.
Es domāju, ka daudz lietderīgāk būtu mācīties gada skaitļus no galvas vai, piemēram, noskaitīt kādu sen aizmirstu dzejas pantu, bet manā galvā noris pagātnes ainas, no kurām man vajadzētu atbrīvoties.
Raugi. Ir Cēsis, ir svētdienas rīts, tā ap 12.00, manā somā nav mobilā telefona, ir grils ar vistiņu, spīd saule, es domāju, ka esmu laimīga. Ir daudzi, kas mani mīl, patiesi, man ir visas iespējas būt laimīgai. Bet ja mēs ielūkojamies iekšpusē, tad es ļoti gaidu pirmdienu, kurā man būtu iespēja izdarīt to, ko es nedarīšu, jo tā apsolīju. Jo tam nav jēgas, bet gribas. Vēlreiz pēdējo reizi nopaijāt un nolikt. Paskatīties pa logu, bet nepieiet klāt.
Es domāju, ka tā pavisam nolikt nav iespējams. Vismaz man nē. Un tā es nēsāju to handikapu sev līdzi vecās bildēs, smaržās un drēbēs, es domāju, ka man tas traucē.
Es domāju, ka man vajadzētu uztaisīt vēl pāris tetovējumu par šo tēmu. Vai veltīt kādu suicidālu rindu. Vai varbūt aizbraukt uz Ķīnu.
Vai Ķīna ir ar tevi?

Reizēm es esmu aplis, kas nebeidz riņķot pats ap sevi.
Reizēm pārāk spēcīgi es domāju par tevi. Un Tevi.
Nu kāpēc tu nevari būt papīra lellīte, ko paņemt un apmīļot tikai tad, kad gribas. Ielikt kabatā un aizmirst. Tā viegli, bez pienākuma un pārmetumiem.
Kā Ķīnu.

Un vēl kas. Arī klusums liek just. Un dauzīt galvu pret sienu. Kāds kutina tevi. Tas neesmu es. Aizeju mājās viens.

iedzeru balzāmu.
tās ir tikai zāles.
august.
pie manis ir tavas labākās receptes.

j.