| nakts ilūzija |
9. Jun 2008|16:11 |
Telefons piebirst pilns ar viņa nakts kliedzieniem, saucieniem, izmisuma trokšņiem starp pulksten vieniem un diviem naktī.
Ar vēlmi paņemt mani un aizvest aiz trejdeviņām pasaulēm.
Un sākt visu no jauna - atvainoties, izklusēt, izkliegt atvainošanos un diedzēt spārnus tālāk.
Bet arī atvainošanās vārdiem ir derīguma termiņš.
Es atnākšu, kā lūdzi.
Es atnākšu un klusēšu.
Tik ilgi, kamēr Tu saprastīsi, ka katra kalendāra lapiņa ir bijusi solis prom.
Uz neatgriešanos.
P.S. Laikam mums katram ir tāds viens pasaulē, ko, griestiem iebrūkot, gribētos tvert aiz rokas.
Bet jau par vēlu.
Jau sen kā par vēlu. |
|