Ēna

esmu ieradies un dzīvoju savā bērnības pilsētā jau gandrīz gadu. un neko nerakstīju. Atbraucu aprīlī, tūlīt pēc bērēm. Un tur nolēmu palikt.cik ilgi, nezinu.
domāju, ši pilsēta tomēr ir man par mazu un ierobežo.
bet nav neviena cilvēka, izņemot Eviju, ar kuru varētu aprunāties. Dažreiz internetā. Bet es neuzticos internetam. Es visam pieeju ar smīnu...
esmu Hoža NAsradins.. man par visu tikai smīns..

es vairs nepieķeros lietām.
kādreiz man patika lietu pasaule.
kādreiz ļoti labi jutos savā mājā, kur aiz sienām nedzird kaimiņu trokšņus.
Māju pārdeva.
ir dzīvoklis kastē.
tur, kur atgriezos.
nav laba aura.
tā mana vecmāmiņa teica, iesaka pārdot. Vecmāmiņa ir visās dzīves situācijās skolotāja. viņa jau arī bija skolotāja. Bet viņa bija skolotāja visur. veikalā, tramvajā un bērnu smilšu laukumā. nepatīk, ka pamāca, tāpēc arī dzīvokli nepārdodu. KAut man tur nepatīk. es nejūtu auru. varbūt reizēm vakaros.
vecmāmiņa stāsta par dzimtas lāstiem. Tās ir iedomas. Ja cilvēks tic, tad arī notiek.
manu vectēvu esot nolādējusi sieviete, kuru viņš nesot apprecējies. Vecmāmiņai tagad abi bērni ir citā substancē.
Viņa saka, ka tas turpināsoties arī tālākajās paaudzēs. Tātad kaut kādām burvestībām esam pakļauti arī mēs, un mātes brāla meitas.
Mans tēvs to visu skaidro ļoti pragmatiski. Mātes atkarība no vielām(medikamnetiem) noveda viņu tur, Mātes brālis dzērumā brauca ar auto. LIkumsakarīgs gals. UN nekādi māņi.
Bet, ja tas tā bija nolemts jau iepriekš, tad tie bija māņi jeb cilvēku neapdomīgās rīcības sekas/?
paldies )