vakar nevilšus skriešanas otrajā kilometrā man pievienojās draudziņš uz riteņa un ar vēlmi ar mani papļāpāt, ko es centos atgaiņāt, sakot, ka nemāku elpot-skriet-runāt kopā, bet rezultāts ir tāds, ka es VARU elpot-skriet-runāt kopā un varu to daudz ilgāk un labāk kā NErunājot-skrienot-elpojot!

pilnīgi slapjas pēdas, es nācu ar kājām.
šodien es nespēju iedomāties ielīst transportos, man šodien vajadzēja lēnā solī četrdesmit minūtes apiet dažnedažādas peļķes, ausīs xx un negribas pat ne take-away kafiju! - jutos īpaša pilsētā

lūk, savus lēmumus vairs neapšaubu, kā ir, tā ir labi. 

vakar atgriezos pie pārbaudītajām vērtībām ar šampi un omleti brokastīs

starp citu, vakardien gribējām laist pūķi, bet pat bolderājas molā pilnīgs bezvējš un karsti, labi, ka mols pa vidu pušu, plikās kājas ūdenī kā atslodze, un ģ pat peldējās kādas minūtes piecpadsmit

vakar pirmais ciemiņš ar apbrīnojamu 4 minūšu ātrumu. ātrumu mēram no brīža, kad jautāts, vai var, līdz brīdim, kad jautāts no apakšas, vai ielaidīs?