un ziniet, mums tā simtgade bija īsta piedzīvojumu diena. es cēlos sešos, cepu kūku, netīšām ieliku to cepeškrāsnī tieši 8:11, kad pa rīta panorāmu gāja himna un es arī dziedāju, cik sakritīgi sanāca. un tad brokastis, un tad puķu nolikšana pie pieminekļa, un koncerts nacionālajā teātrī un salūts pa divdesmitā stāva logiem.
bet pa vidu mēs vairākas reizes iekļuvām neiespējamās plānošanas un sabiedriskā transporta kļūmēs, kad es tēloju ģībstošu grūtnieci (jo šoferis stāvēja uz aizslēgtas 13. janvāra ielas parādes vidū un neļāva kāpt ārā), kad mēs vienos uzvalkos un kartona kurpītēs stāvējām pie nacionālā teātra, pusstundu nogaidījušies taksi, lai redzētu, kā aizslēdz Vanšu tiltu un saprastu savu pilnīgo bezpalīdzību vēlmē nokļūt mājā, pārdaugavā. es mūžā tā nebiju nosalusi, skrējām uz rīgas modēm, uz Tuvāko Pieturu, kas strādā, jo centrs pildījās baisi un vienīgais tilts, uz ko cerēt, bija Salu. un tad vakarā sēdējām mašīnā pusstundu vienu kvartālu, bet tas jau bija jauki - silti un pa radio sens aktieru ierakstīts raidījums ar labāko latviešu patriotisko dzeju lasījumiem.

tā nu mēs trāpījām gan pašos snobiskākajos simtgades pasākumos, gan sēdējām kopā ar ziepniekkalna autobusa braucējiem un ostījām viņu lētos kokčikus. galvenais, nezaudēt humoru. tas mūs izglāba un beigu beigās tā bija lieliska diena!