nedēļas nogalē bijām pa manām bērnības takām Zvārtavā - pils un peldes un tāda bērnības garša. un tad vēl Tartu un jaunais lieliskais muzejs ar elpu aizraujošu iekārtojumu, bet manai gaumei pilnīgi nesvarīgu stāstu vai jēgu vai ko tur. pārāk daudz haosa, pārāk daudz modernības, pārāk maz konteksta.
un bērns pats pats uzkāpa munameģī! tur trāpījām uz torņa 79.-to dzimšanas dienu un apsveicēju koncertā uzstājās senioru deju kolektīvs no Alsviķiem. mana dzīve kļuva diezgan pilnīga.

(esam iebarikādējušies laukos, viss, lai tā rīgas dzīve iet, kur grib)
(Ūpis ēd mellenes ar pienu un nemaz tik daudz nenošmucējas)