vakar biju Dailes teātrī. es reti esmu dailes teātrī, un, ja esmu, tad pieņemu iespējamo vajadzību iet starpbrīdī prom vai arī nosēdēt līdz galam ar zobsāpēm
taču
es biju uz dorianu greju un man dikti patika. pēc izrādes man gribējās būt labākai, skaistākai; vai tad tas nav vienīgais jēdzīgais mākslas uzdevums? visvairāk plusiņus velku scenogrāfijai un tam, ka imitēt orķestrantus kāds tiem aktieriem bija iemācījis gluži precīzi.