es tik ļoti gribētu nezināt, vēl vairāk gribētu, lai viņš nezina.
to visu, kas sprūk un izsprūk, kaut gan nav nemaz slikts, tomēr aizgājis no manis, izskrējis caur zobiem, lai iemājotu viņa ausīs, ielīstu smadzenēs, un, paranoiski domājot, dzīvotos pa domām un jauktu galvu.
MANU galvu sajauca viņa informācijas gūzma,
oij jē, te Tev nu bija sapnis par balto lapu.

un sūdzēties? nu ne, virvi nepados, pirms neslīksi, un es ar abām kājām vēl uz zemes. pat stabilas zemes, jel