austra ([info]au) wrote on January 10th, 2015 at 11:13 am
es ļoti gaidīju Rigoleto rudenī. es zināju, ka būs lieliski, un zināju arī, ka man ir jānogaida, pirms doties. un vakardiena, pāris mēnešu gaidu pēdējais punkts, bija tik paceļošs operas piedzīvojums, kādu es vairs no operas (nu, vismaz latviešu baltā nama) jau sen nebiju gaidījusi.

skaidrs skaistums, tīrība un stāsts bez vipedroniem, bet ar pārbagātām apakšām, kas liek nepagurstoši sēdēt uz krēsla maliņas ar nedaudz uz priekšu paliektu muguru.
manuprāt, margo ir izdarījusi absolūti lielisku lietu ar mūsu dziedātājiem - likusi viņiem justies labi un izbaudīt savu lomu. Tāpēc it kā operās vispārgaidāmā plakātiskuma vietā ir uz priekšu dzenoša darbība - lai arī tā būtu ārijas divtūkstošā minūte, dziedātājam stāvot vienā pozā.
un skatuve - liela, bet ar maz apdzīvojamām telpām, tādejādi iespaidīga, bet arī cilvēcīgi uztverama mazā mērogā, un tas, ka netiek izgaismoti visi dziedātāji! tas taču lieliski!

man ir iebildumi tikai pret Džildas tēlu - es laikam esmu pārlieku samaitāta ar redzēto un skolas laika izdomāto lietu pārliecībā, bet, manuprāt, Džildai ir jābūt meitenīgai. ļoti meitenīgai. un nevainosim aktrisi - to varēja risināt ar tērpu, ar frizūru, bet diemžēl nē. un tāpēc arī Mēness Bērna mīļākā aina - mauka un Džildas stāsts par savu kaunu, manī radīja pilnīgi pretējas sajūtas.
Nabaga mauka, sanarkota un izvarota, lūk, tas ir kauns un sāpes, - pretēji Džildas vecmeitiski liekulīgajam "viņš mani piesmēja", bet "es gribēju" intonācijās.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs IP addresses of anonymous posters.