man ir jauna dzīvesprieka iegūšanas metode. es eju vingrot, to laikam dēvē par aerobiku, bet es to redzu tā - Tu atnāc, lēkā, smejies par savas pašas tizlumu, skaļi dziedi līdzi, visapkārt jauni cilvēki un šausmīgi laba aura.
protams, ik pa mirklim aizdomājos par nabaga muskuļiem, kuri neko vairāk par skriešanu dzīvē nebija redzējuši, bet viss labi - ja nevajag klepot vai smieties, var izdzīvot arī pēc intensīvās vēderpreses pusstundas.
vienreiz gan bija pietiekami awkward - izkritu no gultas un netiku atpakaļ!