vakar vakarā aizvizinājos līdz z uz vienu mazo pīpīti. sēžam viņas pagalmā, līdz izčāpo pa durvīm laukā onka, tāds kārtīgs, gaišs, iekrities miesās un šļūc ar čībām. Aiztenterē līdz garāžām un uz to jumtiem uzmet pilnu plastmasas maisiņu. Čāpo atpakaļ, to uzrunā tantiņa no loga
- Viestur, ko Jūs tur uzmetām uz jumtiem?
- Putniņiem ko paēst, un kaķīšiem!
- Vai tad viņi tiks klāt?
- Kā tad, kā tad, vai tad es būtu to maisu aiztaisījis?
- Nu es tik domāju, ka kaķīši tur tā nestaigā, Viestur!
- Kā tad, ka staigā, kā tad! Es jau nemestu, ja nestaigātu! Tur tāda garšīgas ādiņas un garoziņas.
- Nu un ja žurkas savairojas?
- Aij, tās jau dzīvo pa visu pilsētu, visur skraidelē!
- Nu ja nu ja. Nu tad ar labvakaru, Viestur!
- Visu labu, visu labu. *pagriežas pret mums* Un ko tad te meitenes? Nu nevajag, metat nost, es jau ar' savus 8 gadus novilku, no četrdesmit ceturtā līdz piecdesmit sestajam, bet tā jau tikai tāda izlaidība, un vēl meitenes! *lēnām kāpj uz sliekšņa* - Jums pa resno galu būtu jāsadod, ka šitā palaidnības darat. Jāmet nost, kā tad kā tad *ieiet durvīs*