viena lieta ir burvīga, tā ir tā sajūta, ka rītdienas pēdējie eksāmeni ir pēdējie. un tad arī iekšējo rezervju mehānisms izspiež laukā spēciņu un vari tupēt inharmoniskajos spektros līdz vēlai naktij (tas, ka tupēšu līdz vēlai naktij, ir tikai pieņēmums. vēl jau atliek cerība, ka man pēkšņi viss pieleks un es dejošu uz galdiem)
pastāv iespēja par daudz gribēt šampanieti.

sajūsma par burtiņu zupu manī ir liela. dāvana manai jaunajai māmiņai. dāvana ar domu par tiem laikiem, kad skolas pīpētavā - tuvējā pusvārtrūmē - apdāvinājāmies ar dzejoļiem, rakstījām dzejoļus viena otrai stundās un katrā dzimšanas dienas kartiņā. nē, nu ne jau savus, bet citus. to lielo dzejnieku. lūk. tāpēc arī vērdiņš ar saviem pantiem būs kā karogs, kā zīme, kā cerība, ka nekas īsti nemainās. nemainīsies