vakardien pirmo reizi šajā pēc-skrējiena gadalaikā sēdēju vēlu ar vīnu uz zāles un tad jau uz betona.
izkritu no zemeņu diētas aprites, bet man nav žēl.
vienīgi - atkal dzīvoju uz sajūtas "as soon as", tikai nezinu īsti, ko gaidu. un tas az-sūn-az attiecas uz miegu, kas vispār ir ārpus kontroles. ar bažām gaidu to mirkli, kad vairs vienkārši nespēšu celties.