bez jokiem, bet negribas.
man vienmēr tā - pirms koncertiem nu šaujiet mani nost, kā negribas. zvana putniņš un saka - zin, mēs te Tevi sākumā saīsinājām, tagad daaaaaudz labāk, nu labi, labi, varat īsināt, es zinu, ka putniņš jau tikai labāk, bet atkal stress kā zaļie meži vairojas vai izcērtas (kas kuram tuvākos laukos notiek), un es taču nemaz negribēju, es necerēju, man nebija svarīgi, un tagad tā sajūta, ka citi domās ka IR svarīgi, tad kāpēc tāds sīkumiņš?, kāpēc īss un drūms? nu padomājiet paši - baznīcas teksti, vai tad man tur vispār var kas šainīgs sanākt? un tās tikai divas naktis, no kurām viena iesākās akadēmijas opertelpās, aij, un kāpēc