īstenībā, man metas šķērmi, kad iedomājos nākamās piektdienas jauniešus, aprakstītus ar make love not war, plīvojošiem matiem, prievītēm un tik apskaidrotiem skatieniem, kas saka - aij, aij, es piedzimu par vēlu, ŠIS ir mans laiks!
pirms gadiem sešiem/septiņiem es būtu tāda pati, varbūt tieši tas mani biedē visvairāk. kur paliek visas labās tēmas, visas, khm khm, mākslas?
arvien vairāk sāk patikt ideja tēlot siena kūlīti.