atbraucu vakar no Norvēģijas, kur biju ciemos, principā, es nebiju Norgē, es vienkārši biju draudzenes dīvānā un meža takās pie mājas.
vienalga skaisti. un tāda atpūta!, nopļāpājām Visu Laiku.

vakar no galvaspilsētas atbraucu ar satiksmes autobusu. pēdējo reizi biju braukusi ar autobusu pirms gandrīz desmit (!!!) gadiem. ļoti patika. daudz lasīju. un ļoti priecājos par pasažieri ar notetovētu seju, ar uztetovētiem krustiem uz mutes un t-kreklu "es lietainās dienās smaidu".

šorīt braucu izraut gudrības zobu, kamēr man rauj, Āpsim iesitas pirksts mašīnas durvīs, esam jau pilsētā, tad nu slimnīca, tur pazudusi elektrība un internets, viss apstājies, gaidām ārstu ilgi ilgi, man lēnām iziet anestēzija, ak, jautrība. beigās viss labi un lūzuma nav.

tad es apēdu divus kilogramu zemeņu.

intensīvi dzīvoju, bet lasīt vairs nav ko, vo - tā ir elle. (upd. "lasīt vairs nav ko" ir dubultnozīmē, jo izlasījās grāmatas un mežā nav gaileņu)