vakar mums te bija tāda neklausīšanas diena, likās, nu ko mēs dzenamies, visa ikdiena paiet bērnus kušinot, uztraucoties par skaļumu / ātrkustību, mēģinot pierunāt uzvesties adekvāti (runa ir par publiskām vietām un publisko vietu ceļojot ir aplam daudz). un tad šorīt brokastīs burvīga franču ģimene, visi tik harmoniski, un kas slēpjas aiz harmonijas? - "tikai" divi bērni, viens jau paliels, līdzi aukle un trīsgadniekam (!!!) pie ēšanas planšetē multenes.
āāāā
tad es labāk esmu nogurusi

"tagad mēs esam komunisma valsts, mēs esam diezgan atvērta komunisma valsts, jo, re, jūs te varat iebraukt. komunisms nav ne slikts, ne labs, kā jau visas pasaules iekārtas, vai ne.
re, es piedzimu kā kreilis un man skolā neļāva rakstīt ar kreiso roku, sita pa pirkstiem, jā, es rakstu ar labo roku, lai gan mana stiprā ir kreisā, - tas ir komunisma mīnuss -, taču valdība nevar norādīt, ar kuru roku es ēdu, es turu irbulīšus kreisajā rokā, haha, - tas ir komunisma pluss! -, ka viņi to nekontrolē. es ēdu, kā gribu! *smejas*"

oooooo, pie šī stāsta no jaukā un laimīgā puiša, kurš pirms tam izstāstījis, kā viņam ir ar 11 mēnešus veco dēlu, palika tā, ēm, nu jocīgi.