kovids nelaiž vaļā, esmu vārga, nīgra un negribīga. rīt jālido uz Venēciju, bet ne-gri-bas. kamon.
nopirku mildronātu.

aizvedu vienu ļoti lielu čemodānsomu uz riteņiem un vienu mazāku sakvojāžu uz ventspils ielu,
uzreiz pienāca sieviete, ļoti nopriecājās, ka nesu ziedot, palūdza, ka pat varbūt var abas, jo nas dvoje, tad es slava ukraini, viņa gerojam slava, apskāvāmies un kārtīgi apraudājāmies.

es ļoti gribētu rītdien piedalīties asiņu protestā.
saņēmu ziņu pirms nedēļas, sāku mentāli gatavoties, domāju. bet nesapratu, vai es to varu. minstinājos. meklēju visādas bīstamības sevī. es absolūti neesmu performatīva. un visas ukrainas dzimumnoziegumu šausmas man dažkārt fiziski sāp. vai man nebūs sliktāk? vai es varēšu pusstundu tā nostāvēt? vai es nesalūzīšu histērijā?

bet dzīve visu salika pa plauktiņiem
jeb
pagājušo nedēļu Ērglis uzkrita spainim ar uguni, apdedzināja slaiku loku no virslūpas līdz pusvaigam, un rītā pa dienu ir vienīgais laiks, kad mūs uz čekapu var apskatīt apdegumu ķirurgs BKUSā.