kopš 2014.-ā gada man te ir viena mīļa kafejnīca, pilnīgs lokālo ūķis/ieskrietuve, tik mīlīgs un noplucis un īsts! ar leti uz ārpusi, uz apskretuša kartona uzrakstītu menu, no rītiem ap septiņiem tur savācas vietējie un iedzer kafiju, dzied, lasa avīzes. man liekas, ka šai vietai pandēmija nav nodarījusi neko gauži, jo kā venēcieši tur gāja aprunāties un iedzert, tā iet.
es vienmēr domāju, ka saimnieks ir Ticiāns: mēs ejam pie Ticiāna, iedzersim kafiju pie Ticiāna, vai dienvidus spritzi pie Ticiāna?
un vakar, un vakar es uzzināju, ka viņš ir Simone.
viss mainās.

(esam legāli ieguvuši iedzīvotāju statusu jeb no šīs kafejnīcas mūs sveicina, pat tikai ejot garām)