Ūpis ir priecīgs, ka jrt savas biļešu lapas nespēju apkalpot visus, kas vēlas, ilustrē ar attēlu, kur, citēju, "lielais ūpītis un mazais ūpītis!"

apstākļos, ka mēs te peramies pa dzīvi bez vecākās paaudzes aizmugures, ārkārtīgi silti ir uzņemt krustmāti, kas ikdienā dzīvo tālās zemēs. viņai pietiek pateikt dažus mīļus vārdus, lai nostabilizētos kaut kāda pareizības sajūta. un nav jau tā, ka es pati neredzētu savu dzīvi un nepriecātos par to, bet. vecāku iztrūkums ir jūtams.

un vēl par sentimentālo - vakar mazākajam gultiņu no augstās pārlikām uz zemo, jo sāka jau viļāties turp šurp un nedroši.

un es skatos uz to dziļo redeļgultiņu un man tik skumji tik skumji, jo "kaķēna vecums" ir beidzies.
un man tagad jau ir divi mazi lieli bērni, nevis viens mazs liels un otrs maziņš maziņš.

// un šodien jūrā mazākais jau ēda smiltis kā tāds lielais.