ak, kādas jēru naktis piedzīvojām, ēda pat divas reizes, cēlās vēl biežāk, čīkstēja un pīkstēja pa miegam, cilāja kājas, staipīja dibenu, līdz vakar no rīta, savā piecu mēnešu jubilejā tad nu beidzot apvēlās. visu dienu brēca un ķērca, jo nesanāca atkārtot, līdz vakarā - arī otru reizi.

šīs pirmās cīņas ir visgrūtākās un arī visaizkustinošākās.

(Ūpim es "mācīju" velties - liku uz vēdera, stiepu rociņas uz sāniem, visādīgi stimulēju. Āpsi es pilnībā neaiztiku, ne uz vēdera liku, ne kā citādi "palīdzēju" vai rosināju. rezultāts - apvelšanās ar vienas nedēļas starpību Āpsim "par sliktu", bet viņš vispār visu, ja neskaita zobus, dara nedaudz vēlāk par brāli, tā kā tas neskaitās. tātad - principā vienlaicīga velšanās. vēlreiz pārliecinos, ka vecāki var darīt, ko un kā viņi grib, tiem bērniem jau ir savs plāns un savas darīšanas, un viņi paši labāk zina)