vakar biju ļoti laimīga. bērniem patika BM, Ūpis aizgrābts visu noklausījās, Āpsis gulēja smaidīgs. un it kā bija sentiments, it kā nebija, bet saviļņojums liels. par to, cik skaistas bija tās dienas un par to, cik skaistas ir šīs.

busiņa šoferis, noparkojies pilnā platumā uz ietves, uz manu jautājumu, kā lai tieku garām, apsauca mani ar “stulbā kaza, nevar pāriet otrā ielas pusē?”, uz ko es nokliedzu “kaut tev pimpis nokalstu” un tagad ļoti pārdzīvoju.
ka tik traki jau nevajadzēja.
bet man rati un divgadnieks un jāšķērso viņa dēļ iela kvartāla vidū.
es bieži esmu pēc šādiem ielas strīdiem domājusi “eh, ka vajadzēja daudz rupjāk!”, un, kad beidzot pasaku kārtīgi, manī sāk runāt kaut kāda morāle, pfff.