aiziet pēdējā nedēļa vecajās mājās.
jocīga sajūta, kā tagad būs, ko. kā mēs tur gulēsim? būsim laimīgi? vai visam būs vieta? vai mums pašiem būs vieta? kādi jauni paterni veidosies? kā ar svaigu gaisu? kādas laternu līnijas naktīs būs uz sienām?
-
pamodos šorīt piecos, ak šausmas, pusseptiņos apraudājos no tā, ka gribas gulēt, bet nevar aizmigt.
bet! izrādās, vienmēr vajag papinkšķēt, jo uzreiz aizmigu un pamodos tikai kopā ar Ūpi pusdeviņos. laime laime. savādāk es neizdzīvotu šo dienu, tas skaidrs.

un vakar svecīšu vakars no vienmēr abstrakta pasākuma par vecvecākiem un Māti Latviju, ir kļuvis par stipri personīgu un sāpīgu vakaru par vecākiem.