es visu laiku gribēju pateikt, cik ļoti man patika Homo Novusā redzētā igauņu "Darbnīca". tā bija lieliska lieliska izrāde, kas dekonstruē visu, un atstāj brīnumainu pēcgaršu, kurā dominē "nekam nav jēgas", bet tādās saldās noskaņās.
un cik šī bija jauka, tik "Kā saka daba" bija briesmīga, es atļāvos aiziet prom pa vidu, jo tas nebija līdz galam profesionāli (esmu dzirdējusi daudz labākus dabas attēlojumus ar cilvēka balsi, man nelikās - "ak, putniņš dzied, o, bet tas taču cilvēks!" man likās - "ak, cilvēks dzied, izliekoties, ka ir putniņš!"), kā arī es pilnībā nespēju izturēt sliktu skatuves kultūru. netīras zeķes, mobilos telefonus, atstātus kabatās, nekoptu apģērbu. tas viss izskatījās pēc slikta balagāna.

"esi sveicināta, bezjēdzība" bija jauka, piemīlīga, manuprāt, vecišķi teatrālie līdzekļi, bet izrāde aizrāva. ā, un kas vēl? protams, brīnumainais "Nezināmais nezināmais" - ak, forma! ak, partitūra! ak, vietas pielāgojums!