vakar atklāju sevī talantu pārvadāt bērnu velosēdeklītī. man vienmēr bijušas sajūtas, ka tas nu toč ir kaut kas, ko es nemācēšu, bet izrādās - visu var! jūtos kā liela fūre un šī sajūta palīdz saprast vadāmību.
bērnam patika, tagad brauksim visur.

ļoti patīk šāda veida cilvēki, kas prasa
- cikos jums rītā būtu ērti, ja es piebrauktu?
kad pasaku "līdz desmitiemn no rīta", jautri atbild, cik tas lieliski der un tad rītā tiekamies līdz desmitiem!
un šodien, surprise surprise, zvana 14:00 ar jautājumu - nu, vai esat uz vietas?