ziemas garrīti ir lieliski lasīšanai, taču mani dažreiz uztrauc, ka sestdienas rītos acis vaļā vēl tumsiņā, un tik agri jau lampu neslēgs, ne?, tāpēc sanāk nīkulīgi gaidīt, līdz iegaismosies diena grāmatu lasīšanai.
kopš ziemassvētkiem:
izlasīju Manna Budenbrokus. kas ir pilnīgs tāds deviņpadsmitā gadsimta romāns, man likās, ka neMannīgs. bet tāda atslodze un medus maize, ka sāc just līdzi varoņiem, ar kuriem īstenībā nav nekā kopīga. jūt līdzi varas, goda un statusa spēlēm un nenovēršamajam norietam.
izlasīju Repšes Bogenu (vienā dienā! izšķirstiet to grāmatu, sapratīsiet - viss ir kaut kādā milzfontā ar lielatstarpēm) un tur gan nav nekā. vai tas vispār ir romāns? nē, nepatīkami sadrumstalots (man parasti patīk lēkāšana pa gadu dekādēm!), kaut kāds neticams. un sākumā ļoti ļoti mežģīta un neīsta valoda, kas Repšei pašai, šķiet, izsmēlās grāmatas vidū un vairs uz beigām nebija. nepatika, bet nu katram savs, protams.
līdz pusei izlasīju Rubeņa Viņu un Viņu. ļoti grūti lasās, ļoti. tas ir labiem nodomiem klāts ceļš uz elli jeb grāmata ZPD stilistikā. kaut kāda visu laiku klātesoša attaisnošanās sajūta un pamatojumi, pamatojumi. domas lidojums ik pa mirklim pārtrūkst, un liekas, ka Rubenis cenšas mani atrunāt iesaistīties zema līmeņa attiecībās (kur nav mīlas, sapratnes, cieņas). kāpēc? vai tiešām grāmata ir domāta tādiem, kurus "vest uz pareizā ceļa"?
es kaut kā cerēju, ka manas sajūtas būs līdzīgas, kā klausoties viens pret vienu ar Rubeni, kas man dikti patika. un vēl - kurš tā atļaujas maketēt?!?!? visu laiku mainās burtu lielums, vienā teikumā var būt puse vārdu slīprakstā, tad pēkšņi pēdiņās, bulletpointi krāsaini, pēkšņi citā fontā.. nu bardaks, ārprātīgs bardaks.
bet es izlasīšu līdz galam, un gan jau tas nebūs velti.
kopš ziemassvētkiem:
izlasīju Manna Budenbrokus. kas ir pilnīgs tāds deviņpadsmitā gadsimta romāns, man likās, ka neMannīgs. bet tāda atslodze un medus maize, ka sāc just līdzi varoņiem, ar kuriem īstenībā nav nekā kopīga. jūt līdzi varas, goda un statusa spēlēm un nenovēršamajam norietam.
izlasīju Repšes Bogenu (vienā dienā! izšķirstiet to grāmatu, sapratīsiet - viss ir kaut kādā milzfontā ar lielatstarpēm) un tur gan nav nekā. vai tas vispār ir romāns? nē, nepatīkami sadrumstalots (man parasti patīk lēkāšana pa gadu dekādēm!), kaut kāds neticams. un sākumā ļoti ļoti mežģīta un neīsta valoda, kas Repšei pašai, šķiet, izsmēlās grāmatas vidū un vairs uz beigām nebija. nepatika, bet nu katram savs, protams.
līdz pusei izlasīju Rubeņa Viņu un Viņu. ļoti grūti lasās, ļoti. tas ir labiem nodomiem klāts ceļš uz elli jeb grāmata ZPD stilistikā. kaut kāda visu laiku klātesoša attaisnošanās sajūta un pamatojumi, pamatojumi. domas lidojums ik pa mirklim pārtrūkst, un liekas, ka Rubenis cenšas mani atrunāt iesaistīties zema līmeņa attiecībās (kur nav mīlas, sapratnes, cieņas). kāpēc? vai tiešām grāmata ir domāta tādiem, kurus "vest uz pareizā ceļa"?
es kaut kā cerēju, ka manas sajūtas būs līdzīgas, kā klausoties viens pret vienu ar Rubeni, kas man dikti patika. un vēl - kurš tā atļaujas maketēt?!?!? visu laiku mainās burtu lielums, vienā teikumā var būt puse vārdu slīprakstā, tad pēkšņi pēdiņās, bulletpointi krāsaini, pēkšņi citā fontā.. nu bardaks, ārprātīgs bardaks.
bet es izlasīšu līdz galam, un gan jau tas nebūs velti.
9 ielaidušies | ielaisties