biju pavēlu mājā, izlēmu vakariņot ar liepziedu tēju, mandarīniem un jaunu grāmatu. pienāca čučamlaiks, kādi 18 notiesāti mandarīni un devos zem-segās.
mīļie! visu nakti rāva krampī kāju, nevis vienkārši rāva, bet ārprātā rāva. modos augšā, kliedzu, situ, masēju, ņurcīju kāju kādas reizes piecas! nelīdzēja nekas, vienīgi - mosties pirms modinātāja un nospļauties uz to visu. sāp joprojām, vēl tagad; man, man (!!!), kurai krampji vispār dzīvē īsti nav bijuši, un es neturu pie gultas adatiņas muskuļu durstīšanai..

tad nu intereses pēc pagūglēju, ak, jā, askorbīnskābes pārdozēšana var izpausties arī kā krampji.
nu, bļin, ko man ar tiem mājā esošiem mandarīnu krāvumiem darīt?

atveda klavieres.
skaisto veco Blüthner pianīnu ar svečturiem. tagad jāļauj klavierēm atpūsties, bet nenocietos un īsi nospēlēju Nat King Cole ziemassvētku dziesmas motīvu, jo - ārs balts un mājā ir klavieres. tie taču lielākie svētki!

(starp citu, kaut kā automātiski spēlējās la mažorā. noteikti oriģinālā ir kāds bemolu mažors, bet laikam tas no pacilājuma, ka man viss aizgāja diezos)