pirmo reizi šogad esmu ar kāmīša seju jeb actiņas aizpampušas aiz sārtās miesas.

ak, šīs siltās un saulainās nedēļas nogales, kad nedarīt neko, bet darīt.
visu laiku peldējāmies, pat šodien jūtu muguras muskuļus.
kaut ko paravējām, kaut ko palasījām (tējas), kaut ko papļāvām, kaut ko palasījām (grāmatas).

esmu nodedzinājusi muguru un seju,
esmu saskrāpējusi kājas un ciskas (neiet mežā sandalēs!)
esmu ļoti labi atpūtusies, lūk, ko vajadzēja pēc šī kāzu un pēckāzu maratona.

un tad vakar, jau no Kuldīgas braucot, es redzu, ka lēnām lēnām uz leju laižas mākonis priekšā. lēnām laižas. izskatās pēc izsmērēta akvareļa. un tad, un tad Vānē - viss, zeme ar debesīm saiet kopā, lietus lāses tik lielas kā trollīšu galvas, paiet trīsdesmit sekundes, un viss, čuš, nav vairāk.