nedaudz beidza līt, gaiss turējās pie plus deviņpadsmit, ūdens - pie plus divdesmit četriem, saule rietēja, debesis kļuva sarkanas, ezers norima kā spogulis, kāpa migla un kaut kur ir arī varavīksne.
(katru dienu es aizpeldu arvien tālāk no krasta, arvien tālāk)

bet par svarīgo dzīvē, tātad, dzīvnieku un negaisu.
atbraucu mājās, dzirdu - brēc, ņaud, bet kaut kur krūmos, ne šķūnīti (lasi, mājvietā). jā, ielīdis kazenājos (kāpēc man rokas tagad saskrāpētas) un nenāk ārā, jo līst taču. zvērs slapjš un nelaimīgs, bet līdz sausajām mājām ar sedziņām, ēdmaņu un siltumu nav gribējis iet, jo līst taču.
muļķis, nu.