vakar paķēru priekšā endorfīnus. īsi, strauji, orgasmīgi. silti, deguns kņud, pirmie simts metri paiet tādā pacēlumā, ka smaids šķīst laukā no vaigiem. šodien augstpapēži nebija labāka izvēle.
toties esmu priecīga, ka vēl māku skriet

es sapņoju, ka esmu ārzemēs, dzīvoju kojās un mani apbižo. vienīgais variants, kā pierādīt, ka esmu ļauno barvežu cienīga, ir atbildēt, cik ļoti es zinu Joņeva daiļradi. jautājums bija - cik un kādi viņam ir romāni? atbildēju skaidri un gaiši un pareizi (!!!), ka divi - "Ziema" un "Gadalaiki". mani gan uzreiz barā nepieņēma, bet vismaz ļāva ar plīša lācīšiem aiztaisīt logu šķirbas.