šorīt, piemēram, nevarēju sevi atvilkt uz biroju nevis miega dēļ, nē!, man vienkārši ļoti sakārojās dejot.
dziedot līdzi absolūtiem guilty pleasure gabaliem, tēloju labākajās tradīcijās ieturētus videoklipus.
un tas nebūt nav vienkārši. dziesmu lēnākajās vietās ir skumji jāpieglaužas stenderēm (vēlams pacelt acis pret debesīm!), ātrakās vietās jāskrien no viena loga uz otru, noteikti kādā mirklī ar pirkstiem jānoglāsta klavieres, savukārt modulācija jāizveic ar lēcienu no dīvāna.

lieliski, iesaku visiem

p.s. līmenis ir sasniegts tad, kad kaķi sinhroni piedejo dailes teātra tingeltangeļu stilā

klau, man ir biļete uz 30. oktobra Noziegumu un Sodu DDT. bet mani laupa meitenes uz pidžamballi. netieku. kāds negrib no manis to atšķiebt?

atnācu mājās un uzliku svītriņas.
trīs stundas no vietas un man nebūt vēl nav apnicis.
es nezinu, kur lai rauj vēl lielāku komplimentu